Sienas kalendārā pāršķirot decembra lapu, esam jau pavisam tuvu Ziemsvētkiem un gadumijai! Vajadzētu sākt domāt par balto sniedziņu un baltajām dvēselēm – katra no tām, kas reiz atnāca uz Zemes, taču reiz bija tieši tāda – balta un tīra… Vajadzētu domāt par Gaismu, kas mūsos ir Dieva dota, un ap mums veidojas un izplatās – pašu radīta un kopta, lolota. Par Prieku, ko izjūtam un vairojam, sniedzot to citiem. Šīs vērtības ir Mūžības daļa! Taču – vai mēs, cilvēki, tās izprotam, spējam novērtēt, pēc tām tiecamies?

Skat, lielveikalu skatlogi mirdz daudz spožāki par zvaigznēm un mēnesi! Balto mākslīgo eglīšu rindas, šķiet, gatavojas aizstāt tās – zaļās, ko pamazām bezatbildīgi izcērtam mežos. Ziemeļbriežu sarkanie ragi, vecīšu bārdas un rūķu mices, daudzkrāsainās rotājumu bumbas un bumbiņas, mākslīgās raustīgās gaismiņas aicina: pērc, pērc, pērc! Viss šis sintētiskais spožums un tēlotā jautrība melo, cilvēkiem acīs skatīdamās: sak, bez tā visa tev nebūs priecīgu svētku…

Arī internetā, ja neuzmanāmies, zaudējam modrību un “neieslēdzam” savu veselo saprātu, varam iepīties gluži kā mušas zirnekļu tīklos: melīgās ziņas izceltas ar efektīgiem virsrakstiem un lielum lieliem burtiem, tās tiek ilustrētas ar attēliem no pavisam citām vietām un bildētas pavisam citā sakarā; reklāmas, ja laikus nepieklusinām skaņu, piebļauj visu māju: “Ziņnesis! Ziņnesis! Ziņnesis!” Vai mums patiešām patīk viss, ko tas (un arī citas reklāmas, citi ziņu kanāli) nes?!

Drīzāk jau otrādi: daudziem nav pat laika domāt par Ziemsvētkiem, jo… nākamgad taču Saeimas vēlēšanas! Iespējams, ka mūsu valsts politiķi tikai pašās gada pēdējās dienās, pēdējās stundās mums atkal mācīs zobus tīrīt, ārstēties pašiem, mācīties katram no savām kļūdām, klausoties politiķu vārdos un  piemirstot ielūkoties viņu darbos. Pagaidām, cik var noprast, “zirnekļi jau ir burkās” – apsūdz, apmelo, atmasko cits citu. Katrs, kam savs krekls vistuvākais un dvēsele esot tā baltākā, uzrāda citu vainas. Valsts institūciju un kontrolējošo iestāžu atbildīgās personas tiek uzrīdītas cita citai, – lai tikai tie, kas vēl pērn (aizpērn, iepriekšējā Saeimā un valdībā, savā partijā, utt.) bija pelēkie kardināli vai melnās avis, zvaigžņu puisēni vai lielie bosi, tagad izskatītos iespējami vienādāk: vienādi bezatbildīgi, vienādi kļūdījušies, vienādi gatavi… visu sākt atkal no gala! Tie, kas ik reizi četros gados regulāri solījās “uzņemties politisko atbildību”, tagad meklē citu kļūdas, atklāj likumpārkāpumus, norāda uz shēmām: sak, neviens te nav bezvainīgs! Tātad – ar skubu meklējam lielākos neliešus, zagļus un korumpantus – cerot, ka paša vaina, tik bezgala aktīvi darbojoties, varētu izskatīties kā mazākais ļaunums. Tās ir visīstākās zirnekļu cīņas burkā! Šlesers, oligarhu lietā visu laiku vai nu klusējis, vai ar nekaunību un augstprātību atrunājies, tagad pēkšņi… atceras gan Zatlera it kā žēlabaino zvanu viņam, gan Kampara naudas tumbočkas izcelšanās vēsturi un citus grēkus, gan «Liepājas metalurga» un citu uzņēmumu privatizācijas līkločus, gan partiju kases papildināšanas visai puskriminālos paņēmienus. Jājautā: līdz kam bija jānoved Šlesers, līdz beidzot viņš sāk runāt!? Un – cik vēl tādu “zirnekļu” pulcējas citās “burkās”, kurās arī pamazām krājas kritiskā masa? Ar kādu nolūku, kā uzdevumā, piemēram, Valsts prezidents savā pilī nupat bija sācis perēt jauno “OIK-2”? Ar kādām tiesībām lauksaimniecības ministrs var atļauties atgaiņāties no žurnālistiem, nikni paziņojot, ka negodīgās kompensācijas par applūdušajiem laukiem zemniekiem netiks pārskatītas? Tātad – zināja, kuriem kaut ko tādu atļāva?! Un, varbūt, zināja arī, par ko?

Un vēl – cik ilgi Saskaņas valdošā koalīcija, uz savulaik ieceļojušajiem, tagad pensionētajiem Krievijas pilsoņiem balstoties, postīs Rīgu un nesodīti ņirgāsies par rīdziniekiem?! Kad šī “burka” beidzot būs pilna?

Jautājumu vairāk nekā atbilžu. Taču – svētki tuvojas! Neatturami. Neatkarīgi no tā, kā šobrīd pasaulē izskatās Latvijas valsts, kā jūtas tās iedzīvotāji. Ko darīt? Atcerēties vārdus, ko teicis kāds patiesi vieds cilvēks: ”Nelādēsim tumsu, – iedegsim gaismu!” Vismaz – vienu siltuma un mīļuma pilnu svecīti katrās mājās, katra cilvēka sirdī!