Slejas virsrakstā likto jautājumu teju vai aicināt aicina pārdomāt vairāki pēdējā laika notikumi, kā arī jau šī laikraksta publikācijas. 

Par Brīvības laukuma pārbūves rosinātajām diskusijām jau rakstījām un noteikti rakstīsim vēl. Par to, kādai būt mūsu pilsētai, novadam nākotnē, ar saviem viesiem vienmēr runājam arī rubrikā «Nedēļas sarunas». Par tradīcijām, kas mainās, mudina domāt arī sestdien notiekošie it kā jau alternatīvie Dziesmu svētki «Manai dzimtenei». Bet mani šīs dienas laikraksta tapšana īpaši mudinājusi pievērsties Zvejnieksvētku tradīcijai. Tā pārskatāmā pagātnē mūspusē teju vienmēr piekopta īpaši vērienīgi. 

Tā kā pati vismaz par 50% nāku no gana senām zvejnieku dzimtām, vēl labi atceros gan mammas krusttēva Guņu onkuļa, gan vecāsmātes retos, taču ļoti sulīgos stāstus par to, cik šie svētki ciemniekiem, īpaši vecajos labajos laikos bijuši svarīgi. Tik domas par labajiem laikiem abiem dalījās… Guņu onkulis vienmēr atgādināja, ka tik labi kā krievu laikos, zvejnieki nekad nav dzīvojuši. Re, viņš ar savu ierindas zvejnieka kolhoznieka algu pat ilgus gadus varējis piestutēt pēc kara Amerikā nonākušās meitas ģimeni! Viņš, ko Ulmaņlaikos īsti par cilvēku neuzskatīja! Un vispār, – lai ar saimnieki, lai ar it kā lielu zemes plašumu īpašnieki, zvejnieki tak līdz tam vienmēr esot ar nabadzību kāvušies.

 Savukārt vecaimātei labā dzīve bija beigusies tieši ap krievu atkal atnākšanas laiku… Neslēpšu, ar milzīgu žēlumu un reizēm pat šausmām iedomājos, kā viņai – tolaik tikai 25 gadus jaunai sievietei – izdevās izturēt to lepnā ”jūras arāja” dzīvi?! Kad vectēvu izsūtīja, viņa vecajā zvejnieku sētā kopā ar diviem maziem bērniem (ar trešo gaidībās), vairākām tantiņām un grosītēm palika vienīgā darba spējīgā. Un tas nozīmēja, ka viņai kopā ar vīriem bija jādodas jūrā! Lielā smagu airu laivā! Arī tad, kad sals, kad vējš, lietus un sniegs, kad, kā viņa reiz atzinās, aiz pārguruma un aukstuma gribējies nevis tīklu vilkt, bet tam līdzi jūrā mesties…   

Bet manas bērnības laikā Māte, kā mēs mammas mammu saucām, strādāja zivju cehā un bija ne īpaši godāta, ne cienīta, ne labi atalgota… Taču Zvejnieksvētkos! Saposusies, apsējusi smukāko priekšautu un baltu drāniņu ap galvu, vismaz uz brīdi Māte bija…karaliene! Tas tāpēc, ka tieši tad viņa acīmredzami sajutās īpaša un lepna – vismaz pāris reižu viņai bija izdevies būt visu pamanītai un novērtētai,  – Māte vinnēja gan zivju vēršanas, gan tīklu lāpīšanas sacensībās! Ja tagad tā padomā, tad vismaz mūsu sarunās tieši šīs arī bija viņas dzīves laimīgākās dienas… Bet vai tas tā būtu, ja svētki tolaik, pagājušā gadsimta 60.-70. gados, būtu tādi, kā šodien?...

Starp citu, Ulmaņa laikos Zvejnieksvētkus ieviesa ne tikai tāpēc, ka zvejniekiem jūlija bula jeb karstajā bezvēja un no zivīm brīvajā laikā nebija ko darīt. Svarīgākais, – viena no tā laika politikas atziņām bija, ka mazliet citādi, bet tomēr ar lepnumu jāatceras senais Krišjāņa Valdemāra aicinājums: ”Latvji, brauciet jūriņā!” Tāpēc tolaik tika izveidota, kā tagad teiktu, atbalsta programma zvejniecībai, dodot iespēju kooperēties, izbūvēt ledus pagrabus, kūpinātavas. Tieši zvejnieku atbalstam – lai tik ātri bojā ejošā tirgojamā prece ātrāk nonāktu pie pircējiem, – 30. gados mūspuses līča piekrastē tapa tā sauktais Zvejnieku ceļš jeb tagadējā Talsu šoseja. Un arī Zvejnieksvētki iekļāvās šajā valstiski īpaši atbalstītajā politikā – lai zvejniekiem savā starpā un arī visas valsts mērogā būtu iespēja ar savu darbu palepoties! 

Kā ar atbalstu un lepošanos šodien, to jau droši vien vislabāk zina tie mūsu pašu novadnieka, bērzciemnieka Andra Cīruļa apvienotie «Mazjūras zvejnieki». Ticams, ka profesijas izzušanu šodien tomēr visvairāk veicina tas, ka mūsu jūriņā zivju ir palicis gaužām maz… Turklāt darbs jau vieglāks nav palicis un prece – joprojām tāda, kas ātri bojājas un kam šodien liela konkurence dižveikalos. Bet, manuprāt, kronis visam ir, piemēram, Lapmežciema ienācēju iebildumi pret zvejniekiem – mājražotājiem, jo, redz, namiņu dūmu smaka šiem traucējot! Pat izmaiņas teritorijas plānojumā tāpēc smalkās ožas īpašnieki  pieprasījuši, – sak, lai tak tos kūpinātājus no godīgu ļaužu deguniem tālāk aizšķūrē!… 

Bet tas jau citas reizes stāsts. 

Šoreiz, pirms svētkiem, no visas sirds gribas sveikt apņēmīgos vīrus (un gan jau, ka arī pa kādai dūšīgai sievai), kas jūrā vēl iet, zvejo, zivis pazīst un prot tās arī gardi pagatavot. Lai citi ciemnieki jūs ierauga un novērtē!  Lai šī nedēļas nogale ir tieši jūsu īpašo svētku diena!