Jāatzīstas, ka vakardienas, 1. septembra, rīts man sākās ar gadiem (gadu desmitiem!) nepiedzīvotu mieru un vieglumu – beidzot, beidzot tieši man un tieši pa savas mājas durvīm nav jāizvada neviens skolas bērns! Pat tā kā mazliet neērti atzīties, bet… jutos atvieglota. Jo bērnu skološana – tā ir milzīga atbildība! Atbildība un pašpārmetumi par visu. Ka pietiekami nepalīdzu, neatbalstu, ka esmu par maz iedvesmojoša un prasīga un pārak daudz nezinu. Arī ar bailēm, ka kaut ko esmu palaidusi garām vai, kas ļaunāk, nokavējusi pavisam.

Ak, tās dienas, dienu desmiti un simti, kas sākušās ar šausmām, ka ”manējais atkal ir aizgulējies” un milzīgu nožēlu par to, ka atkal esmu par to dusmīga! Bet kā lai nedusmojas, ja, vēl gulēt ejot, pārdomāto spārnoto, mīļo un uzmundrinošo vārdu vietā, ko, kā iedomājos, varētu klāstīt pie skaisti klāta brokastu galda, skrienu aurodama pa māju, draudot ar represijām un ūdens spaini, lai tik mans ātraudzis tiktu līdz skolai vismaz pirmās stundas izskaņā!?

Nu, labi, pieņemu, ka šajā ziņā mans bija īpašs gadījums… Taču kovidlaika pārrunās ar citiem vecākiem (ko tur liegties, – ar atvieglojumu un pat prieku) uzzināju, ka daudzi bijuši laimīgi, ja izdevies savus dažāda vecuma skolas bērnus īsi pirms ”zvana” piesliet sēdus un tāpat pidžamā atstutēt gultas galvgalī. Vēl laimīgāki tie, kam bija iespēja strādāt klātienē un attiecīgi neredzēt, kā mazais (tiklab arī gana lielais) skolēns pazūd no zūmu un tīmu ekrāniem un saldi guļ, palicis ”uzmācīgo skolotāju” ar visu telefonu dziļi zem spilvena vai pat pagultē…

Bet, atgriežoties pie normālā skolas laika, atzīsimies godīgi: kurš no mums – vecākiem – nav sastindzis šausmās, kad, jau verot guļamistabas durvis, lai dotos pie miera, pēkšņi izdzird asarainu spiedzienu (vai arī garlaikoti vīzdegunīgu atgādinājumu): ”Mam, mums rīt jāvelk svētku tērps! (”Jāatnes kopīgi veidots un skaisti noformēts apraksts par ģimenes ceļojumiem!”; ”Vajag plastilīnu!”; ”Jānodod kopā ar mammu veidotie eglīšu rotājumi!”, ”Jābūt maskās!” utt. utjpr.) Un tad vēl mazāko klasīšu laika kreņķi un ”netaisnības”! Par draugiem, kas pēkšņi vairs nedraudzējas, un arī tie, kas vairs pašam neliekas draudzības vērti. Par mājasdarbu, kas ”aizmirsies”, un skolotāju, kas ”dusmīgi paskatījusies”. Tam sekojušas vēlāko gadu garās diskusijas par izglītības nozīmi, kas visbiežāk aizsāktas ar skolēna-pusaudža vārdiem ”tā stulbā skola (skolotājs) man nemaz nav vajadzīga!” vai ”man tas, ko tur māca, nekad dzīvē nenoderēs!”… Atzīšos, kā tradicionālās skolas un vērtību pārstāvei, kas uzskata, ka skolai un skolotājiem, pat tad, kad īsti nav, tik un tā vienmēr IR taisnība (kaut vai tāpēc, ka viņi ir, bet tu neesi skolotājs, viņi ir, bet tu neesi pabeidzis ne skolu, ne augstskolu; un, kas svarīgākais, viņi zina par tevi vairāk un var tev ko iemācīt!), šīs sarunas vienmēr ir bijušas ļoti smagas un ne vienmēr vainagojušās ar kaut jel kādiem acīmredzamiem panākumiem…

Un tad vēl arī ārpusskolas un ārpusstundu ne vienmēr ar plus zīmi mērāmās aizraušanās! Tur lielākoties gan jācīnās bijis pašai ar sevi, lai saprastu vai vismaz drosmīgi izlemtu, kur īsti šai teikumā – ”Aizliegt nedrīkst atļaut!” – komats liekams. Un vēl, un vēl, un vēl…

Jā, manam skolas laiku atbildības un kreņķu stāstam (vismaz pagaidām) ir pielikts punkts. Bet daudziem, tik daudziem – skolēniem, viņu vecākiem, vecvecākiem, skolotājiem – viss atkal sācies no jauna. Un ticu, ka vairumam tomēr ar lielu prieku, cerībām un uzticēšanos.

Tagad, jau mazliet no malas raugoties, varu atzīties: par spīti visam, skolas laiks bija, ir un būs brīnišķīgas! Bet tam noteikti noderēs no sirds nācis novēlējums: visiem visiem, kas audzina, māca un mācās, skolo un skolojas, daudz iecietības, pacietības, izturības, bet pāri visam – zinātkāres un sapņu piepildīšanos! Lai izdodas!