Priekšvēlēšanu gaisotne patlaban ir… latviešu pasaku tapšanas skaistākais laiks!
Buldozeri sola, ka Latvija zels un plauks, neprecizējot terminus – "beidzot" vai "atkal"…Joprojām zaļie zemnieki, savu tēvutēvu zemīti skaļi mīlēdami, pa kluso vēl intensīvāk izved Latvijas "zaļo zeltu" – mežus…Tie, kas vienojušies atkal tikt pie varas, pagaidām izliekas, ka viņiem nav bažu par to, cik vienprātības būs palicis, kad sāksies portfelīšu dalīšana… Gudri, pārdomāti, patiesā saskaņā ar elkoņiem pie varas laužoties, dažs jau itin veikli māk gan ar vārdiem žonglēt, gan ar darbiem – pa virvi dejot! Lai tikai neviens pirms laika neapjaustu, "no kurienes aug kājas" un kur atrodas "centrs" šai apbrīnojamajai saskaņai…
Un "reformatoru", un "patriotu", un "pēdējo", un visādu citādu pasaku teicēju – pilna Latvija! Presē, radio un televīzijā aizvien un atkal no jauna savus "zelta domu graudus" dāsni bārsta gan par nederīgiem atzītie un tāpēc jau vienreiz atlaistie, gan no jauna "pie labumu siles" tikt gribošie. Spēj tik klausīties!
Taču… klausīties arī vajag mācēt! Šoreiz nederēs ne piekrītoša māšana ar galvu, ne neticīga galvas grozīšana, ne protestējoša purpināšana zem deguna vai skaļa brēkāšana, dūru vicināšana un citas smieklīgas "atrakcijas" tā sauktajās "debatēs" tālrādē un novadu kultūras namos.
Tāpēc, visās šajās priekšvēlēšanu pasakās klausoties, galvenais ir – saglabāt veselo saprātu, iedzimto, paaudžu paaudzēs izkopto "tautas gudrības gēnu". Šoreiz klausītājam jābūt… kā gudrajam ganu zēnam, kas veco Purva velnu aizbaidīja, grasīdamies viņa mājvietu "aizsiet ar virvi". Kā Sprīdītim no latviešu tautas pasakas, kas Lutausi ar stabulīti vien, ar stabulīti vien pēc sava meldiņa dancināja. Kā viedajam pirtniekam Ansim, kas vienudien beidzot sapratis: visu mūžu vērdiņu spodrinot, var izrādīties, ka visu dzīvi pašam Nelabajam vien kalpots! Ja no katras pasakas spēsim izlobīt tās racionālo kodolu, – mēs neaiziesim postā! Jo tautas gara mantas, tautas gara mantojums kalpojis gadu simtiem un tūkstošiem, un kalpos mums tikmēr, kamēr, atsijājot graudus no pelavām, spēsim saskatīt to patieso vērtību.