1. jūnijā visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena.
Par Bērnu aizsardzības dienu kā svētkiem mēs varētu runāt ilgi un daudz, ja vien… nebūtu pēdējo nedēļu traģiskā notikuma Lestenē, ja no kādas citas ģimenes pusaugu dēls nebūtu izvēlējies labprātīgi aiziet uz… Nekurieni. Ja slimnīcās neārstētos vecāku sasisti zīdainīši, ja psihologi gadiem ilgi nestrādātu ar meitenēm – savu patēvu vardarbības upuriem, ja mātes, kompānijās uzturoties, neaizmirstu par saviem bērniņiem aukstās un tukšās mājās… Ja vien…
Bet šī ir svētku reize, ne policijas vai psihologu konferences pārskata ziņojums, tāpēc drūmo uzskaitījumu neturpināsim. Bet padomāsim gan.
Svētki ir laiks, kad ne vien atskatāmies vakardienā, bet arī domājam par rītdienu! Laiks, kad arī paši varam apņemties kļūt labāki savā attieksmē pret bērniem. Tas būti tik… tik labi, tik jauki, tik sirdsgudri, ja mēs nolemtu, sākot no šodienas, vairs nelietot frāzes "Liecies mierā!" un "Netraucē mani!". Ja apsolītos uz "kaut kad vēlāk" neatlikt bērna uzklausīšanu, samīļošanu. Ja biežāk uzsmaidītu mazajam cilvēciņam un arī cits citam. Nemaz jau nerunājot par brokastīm, pusdienām, vakariņām, tīrām drēbītēm un apaviem, kas pieder pie elementārās audzināšanas kas – par nožēlošanu – joprojām dažiem vecākiem sagādā neierastas pūles un tiek darīts ar lielu piespiešanos.
Ikviens sabiedrības loceklis varētu apsolīties sev (un solījumu pildīt nelokāmi!), ka nerunās rupjības bērna klātbūtnē; nešķērsos ielu pie sarkanās gaismas, kad bērniņš pie rokas; nesmēķēs, stumjot sava mazuļa ratiņus; nesēdīsies reibumā pie stūres, ja mājās gaida ģimenīte, un vēl, un vēl… Pasaule ar laiku noteikti kļūtu labāka, ja mēs bērnu klātbūtnē nerunātu sliktu par cilvēkiem, dzīvi, valsti un daudz ko citu.
Ja mēs apsolītos nekad, nekādos apstākļos nepaiet vienaldzīgi garām bērnam, kas priecājas, un bērnam, kas raud…
Sargājot Bērnu, mēs taču paši savu nākotni sargājam!