Kaut kad jau tam bija jāsākas. Ir augusts – beigusies trakā ziedēšana, un viss, kas reiz plaucis, dāsni šķiedies ar krāsām un smaržām, nupat kļūst rāmāks un pieklusinātāks: sūnās savus micēlijus lietainajās dienas atdzīvinājušas, gailenes un pirmās baravikas drosmīgi paceļ cepurītes un gatavas sveicināt katru mežā ienākušo drosminieku… Mellenāji, kam pavasara niknās salnas apkodušas daudzos, cerīgos ziedu zvaniņus, tagad ogas, kas tomēr izdzīvojušas, briedina lielas, veselīgu sulu pilnas… Kartupelīši, kas paklusiņām savā nodabā rušinās vagās, pamazām vien no maziņajiem paaugušies jau par vidējiem un – šaubu nav! – dabas atvēlētajā laikā kļūs par lielajiem, skaistajiem bumbuļiem (Protams, kāds beigās var izrādīties sapuvis, taču – ko padarīsi? – tā šī pasaule iekārtota…)

Kāpēc stāstu visiem jau tā labi zināmās un saprotamās lietas? Uz to mani rosināja jaunu, gudru, erudītu, godīgu cilvēku vēlme apvienojoties sākt strādāt savas valsts labā! Zinātnieki ar lielu pieredzi un augsti vērtējamu pienesumu Latvijai. Biznesa cilvēki, kam sekmējas tas, ko viņi dara katrs savā jomā. (Tas nozīmē: nav jābēg politikā no sava neveiksmīgā biznesa, kā to darījis ne viens vien pašreizējais politiķis…) Kultūras un mākslas darbinieki, mediju pārstāvji, kas saprot – kultūra ir dziļāka un gudrāka, daudzkārt saprotamāka un dzīvē noderīgāka nekā tās sēnalas un pelavas, kas tiek pasniegtas tautai, “augsto mākslu” ļaujot baudīt vien izredzētajiem. Sak, ko nu tauta – viņi taču no tās neko nesaprot… (Kuri bija tie, kas to nemācīja? Tie, kas saprata: īsta māksla ir abpusgriezīgs zobens!)

Tad nu tā – tuvojas rudens ar cilvēces, pasaules valstu, arī Latvijas ļaužu dzīves un prāta briedumu. Mostas zemapziņa. Ierunājas ilgas pēc laimes un pilnvērtīgas dzīves. Atmostas pašapziņa: mēs varam dzīvot labāk, pilnvērtīgāk, skaistāk un garīgi bagātāk! Latvieši no aizlaikiem bijusi gaiša un vieda, strādīga un godīga tauta! Un – mēs atkal tādi spējam būt, ja vien to vēlamies no visas sirds!

Šāda cerība var pāraugt ticībā un pārliecībā, ja rudeni arī katrs sevī iekopsim kā brieduma laiku. Lai palūkojamies apkārt: cik daudz jaunu erudītu un darīt gribošu cilvēku tieši patlaban pulcējas kopā Latvijas labākas nākotnes vārdā. Lai minam kaut vai bijušo (no Saeimas izmestu par to, ka “bijis neērts” valdošajiem) ekonomikas ministru Danielu Pavļutu, mācītāju Juri Cālīti, profesoru Andri Ambaini, juristu Induli Balmaku, valsts pārvaldes eksperti Vitu Tēraudu, vēsturnieku Gustavu Strengu, un vēl, un vēl. Tas ir aicinājums – nestāvēt malā arī mums! Nepurpināt savās virtuvēs vai pie alus kausa, izvēlēties domubiedrus, savu ceļu, pa kuru ejot, palīdzēsim mūsu Latvijai skaisti un pārliecinoši iesoļot savā simtgadē.

Bet! Te nu būs vieta sarunai par vēl kādu briedumu: līdz nākamā gada Saeimas vēlēšanām TV ekrānos vēl redzēsim daudz un dažādu politiķu seju, dzirdēsim noliegumus vieniem, seno no-pelnu intensīvu vēdināšu – citiem. Būs partiju vēlmēm pieskaņoti reitingi. Būs gan īsti, gan no pirksta izzīsti “skeleti skapī”… Tas viss būs! Un te nu visvairāk būs nepieciešams mūsu prāta briedums. Vēl ir gads laika – kāpināt savas aktivitātes sabiedriski nozīmīgajos procesos, briedināt savu prāta noturību – lai katrs, kam vienīgā vēlme ir palikt pie labi iekoptās siles, nevar mūs samulsināt un ievest kārtējos maldu ceļos.