Manuprāt, viena no smagākajām problēmām, ar kuru savās žurnālistu gaitās sastopamies, ir tā sauktais mājokļu jautājums. Un ne tikai tāpēc, ka brīdī, kad stāsts par kāda cilvēka, ģimenes likstām nonāk redakcijā, tas sasniedzis savu galējo robežu. Traģiskākais, ka tāda īsta, visaptveroša un daudzmaz sociāli taisnīga risinājuma šai problēmai mūsu valstī nemaz nav.

Nu, varam ņemt par piemēru mūsu laikrakstā nesen publicēto Indras (sauksim viņu tā) ģimenes stāstu. Ģimene – mamma, tētis, četri bērni (vecākā meita dzīvo un strādā Rīgā), no kuriem divi ir ar īpašām vajadzībām, pirmo reizi vērsās redakcijā pērnā gada nogalē, kad jau kādu laiku bija meklējuši un neatraduši palīdzību, lai tiktu galā ar pāri plūstošo kaimiņu sauso tualeti. Ģimene dzīvo faktiski jau graustā, kur sausās tualetes atrodas gaitenī un avārijas gadījumā, nebrienot pa mēsliem, viņi pat netiek savā dzīvoklī. Arī ūdens te nav, tas ir koplietošanas akā vismaz metru 300 attālumā. Jā, Indra bija lūgusi pašvaldību viņas ģimenei kaut mazliet uzlabot sadzīves apstākļus vai arī ierādīt citu dzīvokli, bet nupat saņēmusi atteikumu. Tā sauktajā dzīvokļu rindā viņu uzņemt nevarot, jo viņai jau, lūk, ir dzīvošanai derīga platība. Savukārt veikt kādus uzlabojumus šai namā, ko apsaimnieko pašvaldības kapitālsabiedrība, nevarot, jo… nams, kurā Indras ģimenei pirms pieciem gadiem dzīvoklītis ierādīts, nemaz nav pašvaldības īpašums…

Kāds tad ir šī gadījuma vēstījums? Pat ja esat palikuši uz ielas, nepiekrītiet pašvaldības piedāvātajiem graustiem, jo tā jūsu sev liedzat jebkādu iespēju uz uzlabojumiem? No otras puses, ko gan pašvaldība vispār var piedāvāt? Valstī ir noteiktas vismaz astoņas iedzīvotāju kategorijas, kam likumā noteiktā kārtā pienāktos palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā, un, piemēram, Tukumā tie ir 129 cilvēki jeb ģimenes. Rinda ir gara, un par daudziem no rindā stāvētājiem ir pat pa ļoti traģiskam stāstam. Bet… Nav, nav te brīvu dzīvokļu! Nav arī pašvaldībai pietiekoši daudz līdzekļu un nav arī valsts atbalsta ne esošā dzīvojamā fonda uzturēšanai, ne papildināšanai. Un pat ja sasparotos un atkal no kāda uzņēmēja kādu namu, nama daļu vai īres tiesības nopirktu, tad tas daudz neko nerisinātu… Jo, piemēram, Tukumā tikai aptuveni 20 no rindā stāvētājiem ir gatavi samaksāt par labiekārtotu un centralizēti apkurinātu dzīvokli… Daudzas, pat ļoti daudzas visnotaļ labvēlīgas un jaukas jaunās ģimenes ar maziem bērniem nav spējīgas samaksāt pat par kabatas izmēra labiekārtojumu, par kaut jel kādu pašvaldības atbalstu un sava mājokļa iegādi pat nesapņojot… Lūk, šī ir problēma, ko, atmetot dumjo niekošanos ar ģimeņu kartēm un pirmsaborta ”sirsnīgajām sarunām”, reāli par valsts nākotni domājot, varētu risināt arī Saeimas demogrāfu blice.