Paši centīgākie un nepacietīgākie Ziemassvētku gaidītāji gan jau būs paspējuši sagādāt svētku koku. Un, ja arī ne, – nekas nav nokavēts, jo, lai tiktu pie savas eglītes, sen jau kā nav pašam ar zāģi vai cirvi rokā obligāti jābrien meža biezoknī iekšā! Ja vien tas nav īpašs ģimenes rituāls, patiešām glītus kociņus var paķert uz mājām teju no katras degvielas uzpildes stacijas. Un ja vēl tālāk padomā, arī pašam mežam jau nemaz nav jābūt. Smukās, standartizētās eglītes taču tiek speciāli šim svētku rotāšanas mērķim audzētas. Mežā tomēr tādam sīkkociņam vispirms ir jāpacīnās par vietu zem saules un tad tik var kaut kā mēģināt skaisti sakuplot.

Nu, bet, paldies dievam, mežam nav tikai dekoratīva funkcija. Tāpat kā tas nav kaut kāds labības lauks, kur atbilstošajā sezonā novāc ražu, kā itin bieži dzird salīdzinām. Meža nozīme ir daudz plašāka, daudzšķautnaināka un ne obligāti saistīta tieši ar cilvēka vajadzībām un vēlmēm, kaut no tām izvairīties, protams, arī nav iespējams, galvenokārt jau tādēļ, ka meža nav tik daudz, bet cilvēku – globāli lūkojoties – tik maz, kā, piemēram, pirms gadiem 200-300.

Būs, kas iebildīs, ka Latvijā jau gan tā nav problēmu. Mēs esot diži mežaina zeme, kur mežs tikai aug un vairojas – pārklājot jau vairāk nekā pusi Latvijas teritorijas, ja salīdzinot ar pagājušā gadsimta 20. gadiem, kad tie bijuši vien 23%. Šādus datus, piemēram, 2020. gadā savā publikācijā oficiālajā ministrijas lapā zem virsraksta «Latvijas meži populisma gūstā» min tā brīža ministra padomnieks Jānis Eglīts. Un šis apgalvojums, ierakstot interneta meklētājā “Cik daudz mežu ir Latvijā?“, pārceļo no publikācijas uz publikāciju, kas liek domāt, ka problēmas jau nav un ”maza” panākšana pretī industrijai, kas, skaidrs, ka ieinteresēta intensīvākā ciršanā, nebūtu jau liela bēda. Kaut kā taču tā ekonomiku jāstutē?

Tomēr bēda ir un diezgan liela, jo tās statistikā piesauktās mežainās plātības ir tikai platības… uz papīra – katrā gadījumā ne tāds mežs, kā to parasti iedomājamies. Piemēram, lielākais it kā pilntiesīga meža pīrāga gabals no kopējās platības jeb 32,3% ir jaunaudzes, norāda Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti. Un interesanti, ka to vidū  platības, kur ar meža kokiem apstādīja lauksaimniecības zemi, zālājus, ņemot vērā, ka koku stādīšanai bija iespēja piesaistīt arī Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus. Tuvu tam ir vidēja vecuma audzes – arī ap 32%, bet tikai mazliet vairāk par 20% ir tie meži, kas tā kā sasniegušu savu ciršanas vecumu… Taču, lai tas būtu uzskatāms par vecu, vērtīgu mežu, lai tajā būtu vieta visdažādāko sugu kokiem, krūmiem un citiem augiem un radībām, tam vēl būtu kādu brīdis jāpaaugas un, kas svarīgi, šādu mežu būtu jāsargā pēc būtības, nevis atkal – tikai uz papīra. “Arī Abavas ielejā ar brīnišķīgajiem priežu mežiem, kuros bija skaisti biotopi, – arī tur bijušas intensīvas izlases cirtes, pēc kurām biotopu vairs nav. Uz papīra mums ir 150 gadu vecas priežu audzes, bet dzīvē šajā vietā ir tikai retas vecas priedes. Mežs ir iztīrīts tukšs! Tā ir milzīga problēma ļoti daudzās aizsargājamās dabas teritorijās, jo biotops ir iznīcināts, likumu nepārkāpjot,” publikācijā saka mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece.

Tajā pašā laikā, uz jebkuru ieceri šādas aizsargājamas teritorijas tomēr pieskatīt un sargāt rūpīgāk, reakcija ir aptuveni tāda:…“zaļie un stulbā Eiropas mūs grib iznīcināt.”

Kuru patiesību sadzirdam? Visticamāk, un, ja neiedziļinās, – to skaļāko un, ko tur slēpt, arī ļoti labi apmaksāto.

Iespējams, ka var arī tā, tikai…  Tikai tad – bez viltus un meliem. Bez meliem par to, ka esam meža lielvalsts, kas arī par īsta meža nākotni, ne tikai par izmantošanu par visiem 100 tūlīt un tagad, domā.