Šobrīd, līdzīgi kā daudziem, dienu ierastā kārtība šķiet pazudusi uz neatgriešanos – diena sākas un beidzas ar nepārvaramu sirds drebēšanu – kā Ukrainā?!?… Arī nakstmieru par tādu var saukt visai nosacīti – wachapp ziņas ar dažādiem jautājumiem un ziņu pārsūtījumiem pienāk vēl krietni pēc pusnakts un jau atkal atsāk savu ritējumu vēl krietni pirms 6.00 no rīta… Līdz šim no rītiem pievienojos dažu Ukrainas kolēģu rīta sasauksmei: ”Nu, kā? Turaties? – Turamies!…” Pēdējā pilnā ”satikšanās” izdevās piektdienas pēcpusdienā… Nu jau trešo dienu – klusums!… Manas ziņas nav sasniegušas ne žurnālistus Kijevā, ne Izjumas mūzikas skolotāju Gaļinu, kas tikai pēc trešās bombardēšanas dēļ šaurajā pagrabā zem mājas pavadītās diennakts atzinās, ka… tiešām ir grūti… Tik grūti, ka varbūt – ja būtu tāda iespēja – viņa tomēr gribētu kaut mazliet atvilkt elpu kādā mierīgākā vietā, kaut kur, kur visu laiku neskan sirēnas un bumu sprādzieni…
Par to, ka tādas iespējas nav, mēs jau zinām labāk par ukraiņiem – zinām, ka solītais drošības koridors Mariopoles un arī Hersonas civiliedzīvotājiem – taču jau tikai sievietēm, veciem ļaudīm un bērniem – ne brīdi nav bijis drošs. Kā šobrīd zināms, tas ne tikai apšaudīts ar artilērijas šāviņiem, mīnmetējiem un automātiskajiem ieročiem, bet viens no ceļiem, pa kuru bija paredzēts ierasties Starptautiskā Sarkanā Krusta komandai, pat bijis mīnēts!…
Ukraina asiņo! Simtiem tūkstošiem neapbruņotu cilvēku smok, salst, mokās sāpēs un slāpēs sagruvušu namu pagrabos, iet bojā, ložu vai šāviņu šķembu ķerti… Kāpēc?! Par ko?!… Vai tiešām mēs – tās ”stiprās, gudrās, pārtikušās” Rietumu valstis – neko vairāk par tizli tukšiem solījumiem, pārgudru spriedelēšanu un ”humpalu kaudzēm” (tai skaitā arī ieroču ziņā) nevaram darīt?! Baidāmies no lāča dusmām un ņirdzīgā viepļa, baidāmies no kara?!
Bet karš jau ir sācies! Un ne tikai Ukrainā. Vismaz mums, tām ”ļeņina republikām”, kas nodibinājās pēc Krievijas revolūcijas un Pirmā pasaules kara, sīkais punduris – lielkrievu šovinists – to jau pieteica reizē ar Ukrainu, daloties savās ”izcilajās” vēstures zināšanās un murgos par, viņaprāt, pasaules patieso kārtību, kur varenajai Krievijai ir jāstāv vismaz sarkanās impērijas robežās. Turklāt, kā redzams, impēriskā šovinista kārtība ir primitīva kā neandartālieša cirvis – ņemu, ko gribu, kā gribu un par cik gribu! Un ar pēdējo jāsaprot, ka ne savas, ne citu tautu sāpēm, dzīvībām, vēlmēm tiešām nav nekādas nozīmes…
Lai gan… Lielā mērā, sakot Putins, varam teikt arī Krievijas tauta – pēdējie un visai uzticamie neatkarīgā Levadas centra pētījumi apliecina, ka teju 70% Krievijas iedzīvotāju uzskata Putinu par nācijas glābēju, atbalsta Ukrainas ”pārmācīšanu” un vienlaikus arī ir aizdomājušies par ”naidīgo Rietumu” sodīšanu.
Un tomēr, redzot to, nu jau var teikt, neprātīgo drosmi, ar kādu ielās iziet arī kopumā bezgala tumšās zemes citādi domājošie, saprotu, ka ne viņu, ne sevis dēļ nevaram nelietīgi valkāt tādu dižgaru kā Čaikovskis, Puškins, Tolstojs, Turgeņjevs, Ļermontovs, Musorgskis, Rimskis-Korsakovs, Šukšins utt… nacionālo piederību. Impēriskajam šovinismam, padomijiskajai kleptokrātijai un propagandas apstulbinātajiem veteņu liekšķerniekiem (no krieviskā sovkoviji vatņiki) ar to nav nekāda sakara. Turklāt, vēršoties pret krievu tautu principa pēc, kā to labpatīkas darīt dažam labam it kā jau vēsturi studējušam un pat līdz Saeimai tikušam politiķim, mēs tiešām graujam paši savu valsti, turklāt vēl pa ceļam aplejot ar mēsliem mūsu nācijas lepnumu, izcilniekus, tādus kā mūziķus Osokinus, māksliniekus Panteļejevus, Atmodas simbolu Marinu Kosteņecku, manus kolēģus Olgu Dragiļevu, Ilju Kozinu un daudzus daudzus citus!…
Tāpēc man ir kāds priekšlikums: lai neradītu pārpratumus, Krievijas agresiju atbalstošās, bet demokrātiskās vērtības, tai skaitā tautu pašnoteikšanās tiesības noliedzošās krieviski runājošās personas saukt divos jaunvārdos – vai nu par rašistiem (atvasinājums no vārda `fašisms`), vai rušistiem (atvasinājums no krieviskā vārda `rušiķ` jeb latviski `graut`). Vienlaikus domāju, ka tādi rušisti un rašisti, kā, piemēram, Tatjana Ždanoka ir tūlīt un tagad atsaucami no Eiropas Savienības Parlamenta. Domāju, ka iemeslu tam, tāpat kā Latvijas pilsonības atņemšanai ir gana. Patiesībā, tas pat būtu piedauzīgi, ja mēs to par mūsu valstij un Eiropas vērtībām naidīgu darbību nedarītu…
Slava Ukrainai! Slava varoņiem!