Latviešu XXVI Vispārējie Dziesmu un XVI Deju svētki Rīgu pieskandinās vēl tikai dažas dienas – līdz 8. jūlijam. Aiz muguras – visi “kari” – koru, orķestru un dejotāju savstarpējā sacensība, organizatoru un rīkotāju izdomas, apņēmības, darba mīlestības, neatlaidības, un, jā – arī caursišanas spēju pārbaude, tagad baudām tā visa augļus. Tagad visa Latvija šūpojas vienā lielā prieka un sajūsmas laivā: gan pašmāju, gan viesu acīs vienādi silti mirdz prieka asaras; mājās palicēji, ik vakarus TV ekrāniem kā pielipuši – ne vairs šovus, ne seriālus vajag, arī futbols bijīgi un pieticīgi nostājas skatītāko programmu otrajā vietā…

Tos, kuri šos svētkus radīja un veidoja un arī izturēja, sastapsim vēlā svētdienas naktī vai agrā nākamās pirmdienas rītausmā, ar viņiem mēs vēl tiksimies un iespaidos dalīsimies, tāpēc šoreiz – par brīžiem, kad svētki sākās…

Kad, svētku gājienam pulcējoties Daugavmalā, brāzmainais vējš meitenēm rāva vainagus no galvām nost un bezkaunīgi cēla gaisā brunčus; kad puišu un vīru stiprajās rokās turētos karogus ik pa brīdim sparīgi vilka uz Daugavas pusi; kad kolektīvu vimpeļus brāzmas un garām plūstošie viļņi kārdināt kārdināja – vismaz šo vienu reizīti! – kļūt par burām, mēs visi priecājāmies par to, ka nelīst! Piepeši izrādījās, ka itin visā var atrast pozitīvo: pat tumšam mākonim – ja nu ne īstenībā, tad vismaz savā izdomā un attieksmē pret notiekošo – ir sava zelta maliņa. Un – katram cilvēkam – sava daļa prieka! Varbūt nevaļas dēļ līdz šim brīdim vēl neatraisījusies, neapjausta, ikdienā neuzplaukusi un neierasta. Šiem svētkiem, šai dienai un šim brīdim sataupījusies, izkopta un izlolota. Ikdienas latvietim tik neierastā Prieka un sajūsmas laiva pēkšņi, izrādās, uz brīdi piestājusi tepat, Daugavas krastā!

Kad gājiena priekšgalā kāda Varenā Roka ar mājienu devusi atļauju gājienu uzsākt, tas kā pēkšņa palu straume trauc cauri Vecrīgai – skan dziesmas, spēlē orķestri, rokās – gluži kā taureņi savu prieku izdejo no visām Latvijas pļavām Rīgā sabrukušie ziedu pušķi. Uz brīdi amizanta situācija izveidojas līdzās namam, kas reiz bija mājvieta «Rīgas modēm»: četras enerģiskas, izteikti ārzemnieciskas ļoti cienījamu gadu kundzītes ieklausās, kā dzied tikko garām pagājušie, kā – šurp nākošie, vēl patālu būdami, arī dzied… Un tad – tos, kas gājienam pa vidu, patlaban klusēdami iet garām, atraktīvās kundzītes pārsteidz ar tikko saklausīto, tātad – nu jau arī viņām pazīstamo “Ram-tai, ram-tai, radiridirīdi, ramtai rīdi rallallā!”. Šī publikas aizrautīgākās daļas iniciatīva acumirklī – gluži kā uguns sausā zālē – pārskrien gājiena dalībnieku kolonnai, un katrs latvietis nu dzied savu brašāko, savu spītības un azarta pilno “Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāj’’ ! Bēdas šodien, izrādās, nemaz nav! Pačibējusi. Varbūt sabijusies: Vecrīgas bruģī ir tik daudz akmeņu, un – arī pāri gājēju – tūkstoši…