Kad aiz loga sijā sniedziņš miltu smalkumā, mazliet pagrūti iztēloties vasaru, jūniju, pašvaldību vēlēšanas…Taču pieredze liecina, ka tas tik tā – viens buļļa rūciens, un jau atkal soļosim pie vēlēšanu urnām, izvēloties priekšstāvjus savā novadā. Balsotāju, var gadīties, protams, ka būs mazāk, nekā vēl četrus gadus iepriekš. Tas, pateicoties negatīvajai demogrāfiskajai bilancei, – esam kļuvuši par aptuveni 500 ļaudīm mazāk. Ar nožēlu jāsecina, ka daļēji tas ir pavisam dabisks samazinājums, jo, tāpat kā Latvijā kopumā, arī Tukuma novadā dzimstam mazāk, nekā nomirstam. Bet nu ir arī mazliet noslēpumainākas pārbīdes, kā, piemēram, Lapmežciemā, kur iedzīvotāju skaita kritums – 45, kas savukārt liek aizdomāties, vai tik pie vainas nevarētu būt Jūrmalas tuvums un tās piesolītie pašvaldības labumi? Tie šobrīd gan tikai tādi minējumi…

Vai pirms vēlēšanām kaut kas ļoti īpašs tiks piesolīts arī mūsu pašu novadniekiem? Gan jau. Bet atkal – vērtējot budžeta iespējas, jau saplānotos darbus novadā, nez, vai ar tādu lielu vērienu un kaut ko jaunu kāds tiešām varētu atļauties solīt. Vai, ja arī to darīs, tad diezgan skaidrs, ka diezin vai nauda tam tiešām arī atradīs. Lai gan savulaik jau redzēts dažādi brīnumaini solījumi:  brīvpusdienas visiem skolēniem, Tukuma ezera atjaunošana, baseina būve, tāpat kā atgriešanās pie iepriekšējā administratīvā iedalījumu, kas gan, kā esam vēstījuši, vairāk lokālpatriotiska, nevis ekonomiski pamatota vēlme. Un, ja jau neko daudz nevar solīt, tad diezgan ticams paredzējums, ka sarakstu kampaņas vairāk būs saistītas ar esošā aktīvu kritiku, nevis kā jauna piedāvāšanu. Un arī tas…viss jau bijis, viss jau redzēts!

Kas to visu solīs un darīs, tā īsti taps skaidrs gan labi ja pēc mēneša – sarakstu iesniegšana oficiāli sāksies 19. martā. Bet maz ticams, ka tādi nopietni kandidāti un saraksti to tā atstājuši uz pēdējos brīdi. Varu, protams, maldīties, taču viegla viļņošanās jau sākusies, tostarp sociālajos tīklos. Un to patērētājiem tas  savukārt liek būt atkal maķenīt uzmanīgākiem, dalot virtuālas sirsniņa vai dusmu ģīmīšus pa labi un pa kreisi, ļaujoties kādai masveida sajūsmai vai, tieši pretēji, sašutuma vilnim. Tā, zinies, pašam nezinot, un, iespējams, arī negribot, vari tapt par kādas priekšvēlēšanu kampaņas gana vērtīgu daļu!

Visādi citādi, protams, ir svarīgi arī pašiem būt pēc iespējas politiski aktīvākiem. Prasīt un pieskatīt, vērtēt un izteikties, īpaši par jautājumiem, kas varbūt tikai personīgi šķiet svarīgi. Nu nevar topošais vai esošais politiķis visu zināt un saprast pats – svarīgi, ja kāds problēmai pievērš uzmanību! Tajā pašā laikā jābūt gataviem, ka tas, kas mums varbūt šķiet tas būtiskākais, piemēram, celiņš, laterna, mazdārziņš, citiem atkal liksies mazāk svarīgs vai katrā gadījumā ne tik prioritārs. Tāda tā demokrātija ir, bet nekas labāks par to vēl nav izdomāts! Jebkurā gadījumā diskutēt un interesēties jebkurā gadījumā ir labāk, nekā uz vēlēšanām iet, ievērojot principu, “šito es pazīstu“. Cerams, vismaz tam mēs kaut kā esam tikuši pāri…