Pavasaris ir laiks, kad sakopjam dārzus, pagalmus, parkus un citas mums svarīgas vietas. Tiek rīkotas talkas, lai kopīgi padarītu vidi, kurā dzīvojam, tīrāku, skaistāku, pietuvinātu to dabai. Un kaut arī šis nodarbes ir visnotaļ pozitīvas un dod mums pozitīvu enerģiju, tomēr nereti piedzīvojam arī vilšanos un rūgtumu. Lai atceramies gadījumu pirms vairākiem gadiem, kad šādā sakopšanas talkā Vecmoku pusē Ķīļu kapos nozāģēja Latvijas vecāko rododendru, jo talcinieki to vienkārši neatpazina. Par līdzīgām situācijām jau varam lasīt presē un sociālajos medijos ne reizi vien. Tomēr ne vienmēr ņemam vērā un atkārtojam iepriekš izdarītās kļūdas. 

Biju ļoti pārsteigta, ka, nogriežoties uz Šlokenbekas muižu, kreisajā ceļa malā nozāģēti koki. Pirmā – tīri veselīga liepa, tad vēl kādi pāris citi koki un visvairāk sirds sāp par kļavu, kura atradās vietā, kur ceļš nogriežas uz staciju. Jāatzīst, ka kļava nebija tā kuplākā, bet tomēr bija dzīva un zaļoja. Interesantākais bija tas, ka dzenis šajā kļavā jau vairākus gadus bija ierīkojis savu kalvi: zaru žāklītē iesprauž čiekuru un tad ņemas to knābāt lai tiktu pie sēkliņām. Zem koka dažkārt varēja redzēt šī darbiņa atlikumus – izknābātos čiekurus. Ja paveicās, dažkārt varēja arī pavērot dzeņa darba procesu. Man šķiet, tā bija unikāla iespēja sadzīvot ar dabu un to vērot un, iespējams, kļavā bija arī kāds dobums ligzdvietai putniem.  Domāju, ka daudzi priecātos par šādu ekskluzīvu iespēju. Koki neaug ātri, vai tiešām tie bija jānozāģē? Iespējams, man iebildīs, ka liepa aizsedza skatu uz ceļu krustojumu, taču tā nebija. Liepa auga gabaliņu pirms krustojuma un, piebraucot pie tā, krustojums ir gana labi pārredzams. 

Visu ziemu vēroju, kā par skaistu, sakoptu ēku pārtop mūsu ciemata vecākais daudzdzīvokļu nams. Neteikšu, ka tur stādījumi ierīkoti gluži pēc labākajiem standartiem. Tomēr, kā rāda uzkrātā gadu pieredze, arī šie standarti un mode mainās un, ja tā, tad stādījumiem nav ne vainas, tie tikai prasa nelielu sakopšanu, pielabošanu. To labi apliecināja arī  «Labie koki» eksperta Edgara Neilanda stāstītais pasākumā, kur godināja novada sakoptāko īpašumu saimniekus. Tomēr liels man bija pārsteigums, ka iepretī šai skaistajai mājai tā vienkārši ņēma un nozāģēja ceriņkrūmu, kas nevienam netraucēja un jau bija nobriedinājis pumpurus, sagatavojies lielajai pavasara ziedēšanai. Neredzēju nevienu iemeslu, kāpēc tas bija jānozāģē. Gan augstais dzīvžogs, gan ābeļu rindas, gan arī šis ceriņš, manuprāt, labi pasargā māju no ceļmalas putekļiem un daļēji arī  no trokšņiem. Tiesa gan, kādiem būt mājas apstādījumiem, lemj paši iedzīvotāji. Tā ir viņu izvēle. 

Bet, atgriežoties pie sabiedriskiem apstādījumiem, aizvien vēl aktuālas ir diskusijas par alejām. Latvijā ir 62 aizsargājamas koku alejas. Šis skaits ir mainīgs, jo aizvien tiek iekļauta vēl kāda aleja, ir vēl arī tādas, kas nav iekļautas aizsargājamo sarakstā. Kā zināms, alejas ir dzīvotnes gan kukaiņiem, gan veco koku dobumi ir mājvieta putniem. Vieni vēlas alejas saglabāt, citi uzskata, ka jānozāģē... Domāju, ka alejas Latvijā savā ziņā paglāba arī tas, ka nepieņēma un noraidīja Zemkopības ministra Armanda Krauzes priekšlikumu samazināt birokrātiju tādējādi, ka ceļmalas kokus drīkstētu zāģēt bez jebkādām atļaujām. Ne reizi vien diskusija bijusi par skaisto aleju Vānē, kur koki tiek vainoti, jo ik pa laikam kāds trakotājs pamanās tajos ieskriet ar automašīnu. Tādos brīžos gan piemirstam, ka pastāv atļautais braukšanas ātrums un, to ievērojot, daudz sava dzīves laika nezaudēsim un arī nelaime nenotiks. Šajā sakarībā vēlos citēt biologa, kurš ir viens no gudrākajiem koku pazinējiem Latvijā, Andreja Svilāna  teikto «Latvijas Avīzei»: „ Pamazām laužam stereotipus, ka kvalitatīva dzīves vide ir tikai iespēja ātrāk nokļūt līdz darbam, mājām un veikalam. Mūsdienu izpratnē kvalitatīva dzīves vide sevī ietver arī pašcieņu un toleranci pret sava novada vēsturi un dabas bagātībām.” Tāpēc...

Dodoties pavasara talkās, pirms ņemam rokās zāģi un cirvi,  atcerēsimies, ka koki aug ilgi, ja šaubies, – jautā speciālistam.