Kad rakstu šo sleju, ziņu lentas vēstī par līķu kaudzēm, kas daudzviet pūst uz ielām Mariupolē. No Zaporižjes un Hersonas apgabaliem pienāk ziņas par Krievijas okupantu zvērībām, masveida izvarošanām, bērnu un vecu cilvēku slepkavošanu. Luhanskas apgabala Belohorlivkā zem ciemata vienīgās skolas drupām aprakti 70 tur no raķešu un aviācijas bumbu triecieniem patvērumu tā arī neguvušie cilvēki. Tam pretī kā izsmiekls no Aizspogulijas lielšovinista-fašista Putina žēlabas Maskavas Sarkanajā laukumā. Izrādās, NATO un Rietumi (vārds ”ukraiņi” un ”Ukraina” no jukušā cara leksikas ir pazudis) atteikušies no ”Krievija aicinājuma uz godīgu dialogu, saprātīgu kompromisa risinājumu, ņemot vērā vienam otra intereses.” Izrādās, Putins redzējis, ka ”atklāti notika gatavošanās kārtējai soda operācijai Donbasā, iebrukumam mūsu vēsturiskajās zemēs, tai skaitā Krimā. Kijivā paziņoja par iespējamo kodolieroču iegūšanu…” Tā teikt, ”krievu pasaulei” nebija variantu – jāsit tie kaimiņi nost! Un, kā redzams, lielā un daudzu kaimiņu politkorektuma izlaistā krievu tauta sava vadoņa suņa murgus saprot skaidri un izpilda tieši…

Bet pa to laiku Latvijā… pie ”Uzvaras pieminekļa” visas dienas garumā pulcējas cilvēku simti. Viņi brīdi pa brīdim uzsākuši mierīgas diskusijas ar ciešā lokā pieminekli ieskāvušajiem kārtības sargiem, raksta portāls «Delfi» un arī citi mediji. Faktiski, kā var noprast, bijuši tikai divi incidenti. Pirmajā no tiem policisti lūguši no pieminekļa apkārtnes aiziet vīru, kam mugurā bijis krekliņš ar Ukrainas kara šausmām, sak, nav ko ”citādi domājošo tautu kacināt”. Uz to gan ātri noreaģējusi iekšlietu ministre Golubeva, uzverot, ka policisti ir pārcentušies, jo šī ir Ukrainas kara upuru piemiņas diena, ko arī aicinājuši atcerēties latviski runājošais vīrietis. Toties nekas netiek ziņots par to, vai un kā kārtības sargi reaģēja, redzot, ka desmitiem krieviski runājošo ”karā kritušo pieminētāji”, izkliedzot lamas un rupjības, vērsās pret tiem diviem vīriem, kas klusējot stāvēja pie pieminekļa, rokās turot Ukrainas karogus…

Grūti neraudāt un kauns… Gandrīz tikpat svelošs, kā nesen nācās piedzīvot kādā labi iecerētā, sirsnīgu un ļoti cienījamu ļaužu ukraiņu bēgļu atbalstam saorganizētā pasākumā. Kā darvas karote vai pat kas ļaunāks bija pasākuma noslēdzošā un acīmredzot kā iedvesmojošākā paredzētā runa. Bet… It kā ļoti cienījams vīrs krievu valodā (lai taču tie ukraiņi saprot!), kā pašam laikam šķita, tēvišķi sāka pamācīt uz pasākumu uzaicinātos bēgļus. Vispirms klāstīja, ka mēs – latvieši – faktiski esam ļoti nabagi un ka tāpēc šeit atbraukušajiem jābūt īpaši vēl un vēlreiz mums pateicīgiem par katru, pat varbūt nevajadzīgu nieku, ko, tā  teikt, no sava mazumiņa dāvājam… Bet kronis visam bija kunga pamācība un atgādinājums, ka viņiem, tas ir, ukraiņu bēgļiem, ir jāapzinās un jāsaprot, ka mums katram ir atšķirīga kultūra, mums latviešiem – īpaši augsta, bet ”jums… sava kultūra”… No viņa mutes faktiski izskanēja viss tas apvainojumu un pārmetumu klāsts, ko šobrīd ukraiņu bēgļu nomelnošanai izmanto Krievijas propagandisti un viņu troļļu fabrikas… Nu, jā, varbūt tas atšķirīgais bija stāsts par latviešiem-nabagiem. Un, iespējams, tas tik ļoti sāpēja audzināšanas dēļ – mūsu dzimtā naudas un materiālo vērtību trūkums nekad nav uzskatīts par nabadzības mēru. Iespējams, tas tāpēc, ka neesam aizmirsuši mana vecvectēva, latviešu streļķa Augusta Bumbura ne reizi vien teikto un atkārtoto: ”Tu i vesels? Tev i rok`s, kāj`s un galv` uz pleciem? Tu nav nabags! Neviens, kas i dzīvs un vesels, nav nabags!”

Vai tiešām, salīdzinoties ar ukraiņiem un apzinoties, ka viņi tur, Ukrainā, Luhanskā, Mariupolē, Popasnajā un Harkovā, Izjumā un Slavjanskā, daudzviet citur šobrīd ir mūsu miera dzīvā robeža, ka viņi cīnās par mums un mūsu vietā, varam atļauties žēloties, jo ”mums jau pašiem vēl daudz kā trūkst”?!

Bet vislielākais kauns man ir… pašai par sevi, jo, dzirdot tik ļaunus un aizskarošus, ukraiņus aizvainojošus vārdus, paliku sēžot un klusējot… Politkorekti, pieklājīgi un… gļēvi…

Nu, gluži tāpat kā tie policisti, kas nedarīja neko, lai pārtrauktu agresīvo  huligānu noziedzīgo rīcību, kas droši un netraucēti varēja publiski izteikt draudus un rupjības tiem pāris drosmīgajiem, kas atcerējās, ka mēs vairs (beidzot!) nesvinam Latvijas okupācijas dienu, bet, kā to paredz likums, pieminam Ukrainas karā kritušos…

Slava varoņiem! Ukrainai slava!