Labu laiku iepriecinājusi ar īsti pavasarīgu laiku, Daba mūs atkal uz brīdi iemet atpakaļ ziemā – īstenībā februāris vien jau vēl ir… Tieši tāpat notiek arī daudzās citās jomās – tepat, augošajā un mainīgajā Latvijā jau vien esam.

Aizvien vairāk tuvojoties Eiropas Savienības vēlēšanām, aug politiķu neapmierinātība ar Centrālās Vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju. Ja strādājis ilgi un labi, tad kāpēc jānomaina? Varbūt, savu darbu pārzinādams līdz sīkumiem, traucē dažiem ātri un sekmīgi iesēsties ES ērtajos krēslos? Cik daudzi no viņiem pēc tam būs gatavi strādāt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas interesēs? Vai būs arī tādi, kuri ES nosauks par ”lielu pļāpātavu”, kā to tagad publiski dara Grigules kundze – pirms tam gan bez sirdsapziņas pārmetumiem saņemdama  dāsno atalgojumu un pat nepiedalīdamās ”pļāpāšanā”? Jā, un ar kādu ļaužu palīdzību un labvēlību, un kādā nolūkā viņa tur vispār nokļuva? Nedomāju, ka vēlētāji viņu atalgoja „par labu un godīgu iepriekšējo darbu savas valsts un tautas labā”. Vai tiešām vēlētājiem pietiek ar kārtējo balto zirgu uz plakātiem?! Tātad – gatavojamies nākamajām ES vēlēšanām! Gatavojamies visi. Ieslēdzam prātus. Kārtējā pavasara mainībā viss var gadīties…

Kamēr zviedru prese cīnās par demokrātijas pastāvēšanu un iespējām paust patiesību un godīgu viedokli, Latvijā ”ar zobiem un nagiem” par savu pastāvēšanu cīnās glancētā, laķētā un uzspodrinātā ”pašvaldību prese”: daudzkārt grūtāk vienam otram būs noturēties amatā, ja par šo darboņu veikumu uzzināsim arī nepatīkamo, kļūdaino, pat negodīgo daļu. Kas nekaiš tagad, kad visi materiāli par pašu darbu pašu preses izdevumā – pozitīvi vien! Un nevēlamos, piekasīgos žurnālistus var apsaukāt par žurnaļugām un daudz sliktākos vārdos. Nebaidoties, ka par to reiz būs jāatbild. Savukārt kritiski domājošo viedokļus vispār var ignorēt.

Lieli vīri, kuri reiz bija pie mūsu valsts stūres, kuri aicināja spiest gāzi grīdā, mācīja, kā tautai ik rītus tīrīt zobus, tagad izbalsoti un pārvēlēti, taču naivums būtu cerēt, ka nu viņi beidzot tautas labumu vērtē augstāk par savu personisko. Iespējami prāvāku kumosu joprojām cenšas pakampt ikviens no viņiem. Mēs ik pa brīdim pārliecināmies, cik sazarots ir viņu tīkls, cik rafinētas – darbības  metodes. Tikai no malas šķiet, ka visi pieklusuši, ka visas šmuces – noklusušas (kurš dzejnieks reiz teica: ”Ja kaķītis pārāk godīgs – viņš kaut kur paslepus zog…”)? Mainījušās vien darbības metodes, un tas notiek ne jau pa gadalaikiem…

Kamēr Tramps Amerikā cīnās par jauna žoga celšanu starp divām valstīm, tautām un sabiedrībām, ASV rūpnieki, zinātnieki un reāli domājošā cilvēces daļa saprot, ka dabu esam tiktāl piesārņojuši, ka par labāku, tīrāku un veselīgāku dzīvi saviem bērniem vairs nav runa – par vēlu. Nokavēts. Tagad atliek vien cīņa par tālāku nākotni – ja vien tā iespējama. Ko līdz bagātāko valstu sabiedrības progresīvākā daļas cīniņi, ja tajā pat laikā mūsu Latvijā, piemēram, tūlīt tūlīt sākies kārtējā kūlas dedzināšana?! Un mēs taču arī sevi pieskaitām pasaules saprātīgākajai un civilizētākajai daļai, vai ne?

Tādas nu, lūk, man pārdomas, gatavojoties pavasarim un tā mūžīgajai mainībai. Cerams – uz labu, uz labu vien!