Kāda sakritība! – ne reizi vien nākas nodomāt, izlasot vai dzirdot kādu interviju, viedokli vai atziņu. Tas tāpēc, ka arī pašai līdzīgas vai tādas pašas domas pa galvu tieši šajā laikā grozījušās. Jā, atšķirībā no valodu un pasaku tematu rašanās teorijām šodienas vienlaikus atziņu uzplaiksnījumā nekā pārdabiska nav. Dzīvojam taču blīvi aprīkotā un, ja to vēlamies, arī visai vienotā informatīvajā telpā…

Bet tomēr, kāpēc tieši šobrīd gluži kā Otto Ozolam blogā jādomā, kāpēc, nu kāpēc mums – žurnālistiem – nereti jābūt ”korekti” atturīgiem, kāpēc jādod priekšroka pieklājīgai sarunu virpināšanai pat tad, kad politiķi vai ar tiem saistīti ļaudis vienkārši līdz vājprātam ciniski melo? Vai tiešām pie vainas ir kaut kāds īpašais latviskuma gēns, kas pieprasa nelēkt ”kungam” acīs? Jeb, kā O. Ozola variantā, ja reiz kungs čurā uz galvas un saka, ka līst lietus, mūsu sabiedrības vispārējas kārtības labad tam arī jāpiekrīt? Vai tiešām tā ir un tai jābūt ierastai lietu kārtībai, ka tie, kas tikuši pie varas vairākuma, vairs var nerēķināties gandrīz ne ar ko? Ja Pārupes ielas būvi uzsākot, pašvaldības atbildīgie vēl kā mēģināja to pamatot, tad tagad domes sēdes laikā, stāstot par kādu būvniecības pārkāpumu, domes priekšsēdētājs, ”apmācot” jaunos deputātus, skaidro, ka ”ir divi veidi, kā sakārtot būvniecības lietas – vispirms kārtot papīrus un pēc tam būvēt vai otrādi” – būvēt un tad piedzīt papīrus. Mums stāsta, ka rēķinās, cik kurš variants apbraucamajam ceļam Slocenes ielas remonta laikā būtu labākais un iedzīvotājiem izdevīgākais, ka par to ar laikraksta starpniecību arī informēs iedzīvotājus, tai pat laikā darbi parkā jau notiek pilnā sparā un atbildes vietā domes mājas lapā tiek publicēta tendencioza un laikrakstu nomelnojoša ”informācija”. Tāpat tas ir jautājumā par pēkšņo pašvaldības vēlmi nodarboties ar atkritumu biznesu pilnā apjomā. Vēloties saņemt skaidrojumu, kā 2 miljoni eiro papildu kredīta iedzīvotājiem var būt izdevīgāki, žurnālistam nākas uzklausīt pārmetumus gan par ”iejaukšanos lietās, no kurām neko nesaprot”, gan absurdus pārmetumus par personiskajām interesēm un aicinājumu neslēpt laikraksta īpašniekus (?!)… Kā lasāms šodienas laikrakstā, ar līdzīgām problēmām – no aizskarošām pamācībām līdz liegumam piedalīties komisijas darbā – jāsaskaras arī mūsu nelielās valdības, pašu valdības mazskaitlīgajiem opozicionāriem.

Nesagaidot tiesībsargājošo institūciju rīcību, žurnāls «IR» trijos piegājienos publicējis noklausīto oligarhu sarunu ierakstus un žurnāla redaktore dalās ar tik daudziem žurnālistiem (un ne tikai ) pazīstamajām sajūtām, proti, mēs taču par to (par pārkāpumiem, par nelikumībām, par meliem) rakstījām, kāpēc, kāpēc nekas nemainās? Bet mierinājumam paši sev un arī patiesības labad jāsaka, – mainās gan. Tikai ne tik lieliem soļiem, kā mums varbūt reizēm gribētos. Taču lai mūs stiprina vēstures atmiņā balstīta atziņa – laiks visu noliek savās vietās un patiesība tiešām vienmēr izrādās stiprāka par meliem…