Ir ekonomikā teorija, kas runā par preču un arī uzņēmumu dzīves cikla īpatnībām. Tās paredz, ka uzņēmuma mūža tendences ir gluži tādas pašas kā cilvēku dzīvei. Vien atšķirībā no visai paredzamā mūsu mūža noslēguma uzņēmuma attīstības scenārijā tomēr ir iespējams arī visai optimistisks rezultāts…

Atzīšos, salīdzinājums ar ražošanas novecošanos pēdējā laikā prātā ienācies vairākkārt. Varbūt tāpēc, ka gan valstī, gan dažviet arī pašvaldībās vērojamas tipiskas novecošanās pazīmes? Piemēram, uzņēmumam par tā straujo tuvošanos pensijas vecumam liecina neproporcionāls darbaspēka un resursu izmantojums, kad uz katru no tiem, kas tieši iesaistīti produkta ražošanā, ir vairāki ”menedžeri-darbības aprakstītāji”, ”statistiķi”, ”optimizētāji”, ”struktūru veidotāji” un ”konsultanti-padomdevēji”, kas ne tikai neveido nekādu pienesumu izaugsmei, bet arī kavē citu, reāli strādājošo darbu. Kādā veidā? Nu, kaut vai ar aizvien pieaugošiem dažādu atskaišu blāķiem un reizēm arī dažādiem ”pētījumiem”, kur vienīgais pienesums – attaisnojums pašu eksistencei. Taču – un arī tas ir kā likums – atalgojums šiem ”administratīvajiem resursiem” ir ievērojami lielākas, kaut darba rezultāts – ne īsti saskaitāms, ne aptverams. Tāpēc pat tad, kad šī uzņēmuma ”galva” nav daudzskaitlīga, tā tik un tā patērē proporcionāli pārāk lielu resursu daļu. Un, sakiet, vai tad tā nav arī daudzās valsts pārvaldes un dažviet arī pašvaldību struktūrās? Ne velti taču teju vai visās nozarēs, valsts pārvaldi ieskaitot, ir nepieciešamas reformas. Bet te atkal, redzot, kā pie mums klājas reformatoriem – kaut vai Robertam Ķīlim izglītībā, Danielam Pavļutam ekonomikā vai nu jau bijušajam Valsts Kanceles vadītājam Mārtiņam Krieviņam – ir saskatāma vēl viena veco, pat ļoti veco uzņēmumu pazīme. Proti, šādos uzņēmumos par visu lemjošās ”galvas” negrib nekādas pārmaiņas. Jo tām principā pietiek ar jau esošo atalgojumu un citiem amata sniegtajiem labumiem. Viņus arī neinteresē nekāda attīstība, jo – ”manam mūžam pietiks” un ”ej, nu zini, kādas tās pārmaiņas būs!?”… Lūk, un šādus uzņēmumus ir gandrīz vai neiespējami glābt. Tie vai nu mirst dabīgā nāvē vai tiek pārdoti vien izkārtnes formātā…

Te nu gan gribas līdzībām pielikt punktu. Ļoti ceru un pat esmu par to pārliecināta, ka mūsu valstī vēl ir gana daudz darbīgu, ieinteresētu un atbildīgu pilsoņu, kas nekādi nepieļaus, ka tik daudzu paaudžu ilgās un centienos izlolotā Latvijas valsts kļūst vien par tukšu, nevienam nevajadzīgu izkārtni. Un tas nekas, ka ”galvu” daudz un tās pārmaiņu nealkst…