Agrā bērnībā, vasaras pavadot pie mātesmātes, mīļi sauktas par mammmammu (Pašas darināts jaunvārds, kas man nozīmēja “mammas mammu” – tas taču saprotams katram, kam jau līdz piecu gadu vecumam vārdu darināšana bijusi ierasta lieta…), nereti vēroju viņas reakciju uz nesaprotamām un nenovēršamām lietām, parādībām vai notikumiem. Mammamma tādos brīžos saglabāja mieru un savaldību: pacēlusi skatienu pret debesīm, viņa klusi nopūtās un meditatīvā tonī pie sevis noteica: “Dievs labi dar’, ko darīdams…” Protams, viņa neko nezināja par meditāciju, toties – daudz zināja par dzīvi, cilvēkiem, par likteni un paļaušanos uz Visvareno.

Skatoties, kā aiz loga caurām dienām sukā slīps (un – joprojām vēl silts!) agrā rudens lietus, samiernieciski piemiedzu Dievam ar aci: sak, pareizi dari! Kaut kad taču tās vasarīgās skriešanas jābeidz. Jāsabremzējas. Jākļūst rimtākiem. Jāpalūkojas visapkārt, konstatējot, kas pa vasaru mainījies, paaudzies, ienācies, nobriedis. Vērīgāk jāieskatās ne tikai ķirbjos, bet arī bērnos – arī viņi ir auguši ne pa jokam! Rokas un kājas izstiepušās gluži kā stārķēniem – drēbes un apavi nu ir vismaz par pāris izmēriem lielāki. Izauguši un mainījušies tik ļoti, ka uz tādu tīni, no lejas uz augšu skatoties, neviļus gribas sagaidīt jau „liela cilvēka” darbus un domas, vismaz minimālu izpratni par to, kas ir pienākums un atbildība. It īpaši, ja redzi: datoros, mobilajos tālruņos, arī citās viņu interesējošajās elektronikas un sadzīves tehnikas gudrībās viņš orientējas daudzkārt labāk par tevi… Mums, pieaugušajiem, reizēm kaut kā neticas, ka pusaudža prāts netiek līdzi augumam… (Mammamma tādās reizēs vien nopūtās: sak, lieli gurķi – tukši vidi…) Protams, ar to viņa nedomāja kaut ko pārmest augošajiem. Viņa no savas pieredzes lieliski saprata, ka bērns, vasaras savvaļā augot, strauji mainījies. Savukārt, vecāki, tās pašas vasaras darbu nevaļā skrienot, kaut ko palaiduši garām, un tagad nu tas jāatgūst. Abām pusēm, protams. Gudri sadarbojoties – gan mājās, gan skolā. Šis ir tas laiks, kad nevienam nav viegli!

Ar šo “nevienam” es domāju gan tos vecākus, kuriem bērni bija jāsapoš viņu pirmajam 1. septembrim, gan tos, kuri izdzīvo rūpju un satraukuma pilno laiku, savus jauniešus nākamajā patstāvības posmā – studentu dzīvē – ievadot. Neatkarīgi no gadu skaita, ikvienam bērnam ir bijuši un būs brīži, kad vecāku nav klāt, un pašam nākas risināt jautājumus un problēmas – kā nu prot un spēj. Un sanākt var, protams, visādi – kā jau tas dzīvē mēdz būt. Gluži tāpat, kā ar jaunvārdu darināšanu agrā bērnībā. Es, piemēram, atceros kādu mazu meitenīti, kura nekādi nespēja izrunāt sarežģīto vārdu “ievārījums,” tāpēc teica, viņasprāt, daudz vienkāršāk – “iejāviminiuss”!