Visparastākajā trešdienā rakstot redakcijas sleju ne visai parastās ceturtdienas – Starptautiskās sieviešu dienas – numuram, jābūt tādai kā nedaudz gaišreģei, mēģinot iedomāties, kāda gan būs rītdiena… Izmantojot visus "pareģojošos resursus", šķiet, ka visnotaļ jauka! Sinoptiķi joprojām sola saulainu un pat nedaudz siltāku laiku. Ziedu audzētāji un tirgotāji sarūpējuši tulpes un rozes, orhidejas un maijpuķītes – pušķu pušķiem un kaudžu kaudzēm. Vīrieši, kas ikdienā ar ziediem rokās nereti izskatās samulsuši vai nedaudz bezpalīdzīgi, šoreiz ir pašapzinīgi un aizrautības spārnoti!
Un tā – vīri un dēli, un mīļotie, un priekšnieki, un padotie jau laikus sarūpējuši ziedus, dažs – arī kādu sen gaidītu vai – gluži otrādi – negaidītu, tāpēc jo pārsteidzošāku dāvanu. Kāds sagatavojis pateicības vārdus vai, par spīti darbu steigai, izkārtojis skaistu vakaru, kam pat vārdus nevajag… Tādās reizēs mēdz atrisināties problēmas, atraisīties samezglojumi, pagaist sīkumi, norimst pāridarījuma rūgtums un rutīnas pelēcība pēkšņi iegūst jaunus, pārsteidzoši niansētus krāsu toņus!
Jā, mazliet (vai ļoti, ļoti!) nostaļģisku atmiņu apvējotas, mēs šajā dienā ļaujamies, ka mūs "uzpērk" ar vienu tulpi, vienu smaidu, vienu buču un mīļu vārdu! No patiesi priecīga dāvinātāja pa puķei un sirsnīgam vārdam saņem gan sirma vecmāmuļa, gan jauka dakterīte, gan mīļākā skolotāja vai laipnākā pārdevēja, un prieks ir abpusējs. Jo – ikdienā tā visa nereti tik ļoti pietrūkst! Pietrūkst gan devējiem, gan saņēmējām.
Tāpēc patiesībā jau ir gluži labi, ka gadā ir vismaz šī viena diena, kurā mums kaut vai šādā veidā tiek atgādināts, ka esam tās visvisvismīļākās, vislabākās, vissaprotošākās, visstiprākās…
Tāpēc jānovēl, lai šodiena no jauna stiprina stiprās, iedvesmo mīļotās, gandarī mātišķās un dod cerību spārnus visām pārējām! Un vēl – lai visā šīsdienas puķu jūklī un apsveicēju burzmā ir vismaz viens zieds un viens cilvēks, kas to pasniedz ar vārdiem: "Par to, ka Tu man esi šajā pasaulē!"