Vasara! Atvaļinājumi, ceļojumi, lauki, zemenes, jūra un pļavas… Svētki! Līgo un Jāņi, un Novada un tagad – arī Rožu…
Izklausās lieliski! Jo svētku taču nevar būt par daudz, vai ne? Tas viss ir tiesa, taču…
Svētki mūs ne tikai emocionāli uzlādē, bet arī… nogurdina, nobružā. Pēc tiem ne visi un ne vienmēr kļūstam priecīgāki, gudrāki, laimīgāki. Ir ne mazums cilvēku, kas nākamo darbdienu uztver gluži vai kā atvieglojumu: sak, jampadrači beigušies, un – paldies Dievam!
Kāpēc tā? Vaina acīmredzot ir… mūsos pašos! Ne vienmēr, izejot ļaudīs un ieejot svētkos, mēs apzināmies, ka vienlaikus esam kopā arī ar vislabāk pazīstamo, gudrāko, interesantāko cilvēku – ar SEVI PAŠU! Un visapkārt – tādas pašas personības: gan tie, kas svētkus sarīkojuši, gan tie, kas priecājas tajos. Un, baudot svētkus, nedrīkstam tos sabojāt ne sev, ne citiem. Tieši svētku gaisotnē nereti izrādās, ka tas mums vēl jāmācās! Jo nevar taču būt tā, ka mēs zinām, cik spoži ir svētku salūti, bet nezinām, kā tajos mirdz mūsu pašu un līdzcilvēku acis. Nevar būt tā, ka, pazīdami steigu un troksni, mēs nepazīstam mieru un klusumu – gan sevī, gan ap sevi…
Ir skumji konstatēt, ka dažbrīd protam dziedāt, bet neprotam klausīties. Cenšamies par katru cenu izteikt savu viedokli, bet mēģināt saprast citu uzskatus un rīcības motīvus pat prātā reizēm neienāk!
Svētki, kuros piedalās ne tikai mūsu rokas un kājas, un acis, un balss (jā, jā, reizēm – pat vēders!), bet arī sirds, mūs ne tikai nenogurdina, nenobružā un neiztukšo. Gluži otrādi – šādi svētki atpūtina prātu un bagātina dvēseli. Un tas – tikai attiecībā uz svētku “ņēmējiem", uz “patērētāju" daļu. Tie, kas svētkus plānojuši, sarūpējuši mums prieku, pārsteigumu un sajūsmu, pirmām kārtām bagātina sevi – ar jaunrades izjūtām, ar gandarījuma sajūtu, ar aplausiem, ar skaistām atmiņām un… ar svētīgu nogurumu pēc labi padarīta darba.