Pašlaik dzīvojam ļoti saspringtā laikā. Pasaule strauji mainās, un arī Latvijai ar šīm pārmaiņām jārēķinās. Turklāt jāapzinās, ka kara draudi nebūt nav zuduši un mums vajadzētu risināt dažādus valstiskus uzdevumus saliedēti. Tāpēc ir nepiedodamas politiķu nu jau ļoti netīrās spēlītes, strādājot valdībā un Saeimā, turklāt skumji, ka tajās piedalās ne tikai opozīcijas pārstāvji, bet arī pozīcijā strādājošie, kuru mērķis, kā noprotams, nav vis, piemēram, atrast ātrāko un labāko risinājumu Latvijas Bankas prezidenta izvēlē, bet gan pierādīt, ka konkurējošās partijas pārstāvji strādā slikti un gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās par viņiem nebūtu jābalso. Par attieksmes un ētikas jautājumiem te vispār varam nerunāt…

Mediji jau vēstī, ka vairākos novados partijas meklē sadarbības partnerus nākamajām vēlēšanām, jo, startējot atsevišķi, panākumi būtu mazāk iespējami. Žēl, ka, tikai gatavojoties vēlēšanām, partijas atcerējušās, ka Latvijā ir arī lauku novadi, ka tur dzīvo cilvēki, kuriem nepieciešamas skolas, transports, ar ko nokļūt uz darbu, izbraucami ceļi. Beidzot politiķi pamanījuši, ka laukos trūkst elementāras medicīniskās palīdzības un ārsti kaut kādā veidā būtu jāvilina strādāt attālākajos lauku novados. Jautājums tikai, vai šī interese radusies priekšvēlēšanu gaisotnē, vai ir cerība, ka tā būs noturīga, jo, kā rāda līdzšinējā pieredze, tad visām iepriekšējām valdībām pēc vēlēšanām lauku novadi aizvien ir palikuši otrā plānā un vēl tālāk…

Jāteic gan arī, ka valdība atspoguļo to, kāda ir sabiedrība, jo sabiedrība tieši šādus politiķus ir izraudzījusies vēlēšanās. Viens no veselības ministra Hosama Abu Meri solījumiem bija samazināt zāļu cenas aptiekās, jo, raugi, tepat aiz Lietuvas un Igaunijas robežas tādas pat zāles nopērkamas lētāk. Cīnīties ar gadiem nostiprinājušos lobiju ir tikpat kā iemest sprunguli skudru pūznī. Tiek rastas visdažādākās atrunas, kāpēc pie mums Latvijā nepieciešams par zālēm maksāt dārgāk un ka laukos aptiekas tiks likvidētas. Tika rasts kompromiss, ka par katru recepti, ko apkalpos aptieka, būs jāmaksā 70 centi.  Tas nedaudz sadārdzināja pašu lētāko zāļu iegādi, piemēram, hroniskiem slimniekiem, kuriem zāles raksta vienā receptē uz trim mēnešiem, zāļu cena mēnesī palielinājās par 25 centiem. Savukārt tiem, kuriem nepieciešamas dārgas zāles, tās kļūst lētākas. Tas tika skaidrots masu medijos. Nevarētu būt tā, ka cilvēki to nezināja un nesaprata. Bet sociālajos tīklos momentā bija sprādziens: ”Kas notiek, – man tagad kases čekā jauns maksājums – 70 centi par apkalpošanu?!” Nevaru apgalvot, ka šī bija ļoti veiksmīga reforma, arī ministrs publiski ir izteicies, ka atbilstoši pieredzei reformas gaitā varētu būt arī izmaiņas. Bet grūti saprast, ka daļa sabiedrības izliekas, sakot, ka par šo reformu un izmaiņām neko nav ne dzirdējuši, ne redzējuši. Un, ja tā, tad nav brīnums, ka ievēl tādus Saeimas deputātus kā Šlesers, Rosļikovs un tamlīdzīgie, kuru retorika liecina, ka viņi mūsu valstij nav lojāli politiķi. Varētu jau pasmieties par to, ka jau iepriekšējos sasaukumos sevi visai negatīvi parādījušais politiķis cer uz Rīgas domes priekšsēdētāja krēslu, bet redzams, ka arī vēlētājiem ir vēl kur augt un vērtēt politiķu veikumu, lai savā izvēlē nekļūdītos un spētu saglabāt savu izcīnīto valsti un brīvību. Par savu valsti vispirms esam atbildīgi mēs paši.