Sarunās ar radiem, draugiem, paziņām un pat pavisam nejauši sastaptiem ļaudīm aizvien biežāk tiek skarti katra personiskās nākotnes jautājumi. Piemēram, pensija. Tiem, kuri auguši, skolojušies un darba gaitas sākuši neatkarīgajā, brīvajā Latvijā, neviens nevarēs pārmest to, ko pārmeta mums, tagadējai vecākajai paaudzei: sak, strādājāt padomju impērijas labā, cēlāt padomju valsti, bet pensiju tagad pieprasāt no neatkarīgās Latvijas!? Protams, šādu pārmetumu absurdumu gan ar prātu, gan sirds dziļumos saprata arī paši pārmetēji – par jauniem un zaļiem vēl bija, taču tik daudz apzinājās, ka iepriekšējām paaudzēm 50 gadus citas alternatīvas vispār nebija! Un nu viņi – mūsu bērni un mazbērni – ir sapratuši: pasaulē tik maz ir paredzamā, arī personīgās ieceres ne vienmēr īstenojas, par tik netveramu lietu kā sapņi, nemaz nerunājot… Tāda nu reiz ir dzīve.

Spriežot pēc aptaujas, kas tapusi, sadarbojoties bankām un mediķiem – gerontoliģijas speciālistiem, izrādās, ka par savu ”tālo nākotni” vēl nav sākuši domāt 58% aptaujāto, un viņu lielākais vairums ir pārliecināti, ka līdz pensijai… nemaz nenodzīvos. Domāju, mēs katrs, nedaudz padomājot, šajā grupā varam nosaukt vismaz pāris paziņu, kaimiņu, garāmgājēju, dažādu atkarību vergu, „konteineru revidentus” ieskaitot. Apmēram 48% respondentu, minētās iedzīvotāju kategorijas ieskaitot, uzskata, ka pensijas vecumā būs slimi – tātad, atkarīgi no valsts, dažādām institūcijām, tuviniekiem un līdzcilvēkiem: varam uzskatīt, ka viņi jau tagad sevi ieskaita to cilvēku kategorijā, par kuriem būs jārūpējas gan valstij, gan sabiedrībai. 72% aptaujāto bijuši pārliecināti, ka pensijas vecumā būs nabadzīgi, 65 % domā, ka savā pensijas vecumā būs pasīvi, 34% – ka būs atkarīgi no citiem. Jāatzīst, – tie – pesimistiski orientētie. Cilvēki, kuri  redz un saprot, kāda patlaban mūsu valstī ir dzīve pensionāriem, kāda attieksme pret veselības aprūpi valda Saeimā un valdībā: vārdos visi ir ”par”, vien tad, kad runas sākas par konkrētiem darbiem, aizvien pietrūkst vēlmes un līdz ar to – arī naudas… Jo – visiem un visam taču vajag!

Priecē tas, ka aizvien vairāk kļūst optimistiski noskaņoto. Tie ir iedzīvotāji, kur saprot, ka katrs vispirms pats ir ”savas laimes kalējs”. Viņos nav iepotēta padomiski dzelžainā pārliecība, ka par visu atbildīga un par visu gādās valsts. No respondentiem, kuri veic uzkrājumus pensijai, 45% norādījuši, ka pensijas vecumā iekrājumus tērēs, lai pavadītu laiku ar ģimeni, 34% – veselības sakārtošanai, 34% – kādam lielākam pirkumam vai īpašumu sakārtošanai, 33% – vaļaspriekiem, 26% – ikdienas dzīvošanai, 22% – ceļošanai un 18% – tuvinieku atbalstam. Tas ir cerīgi! Esmu pārliecināta, ka līdztekus pensiju uzkrāšanai, viņi jau tagad pilda arī citus, savai nākotnei svarīgākos, priekšnoteikumus: audzina un skolo savus bērnus un palīdz gādāt par mazbērniem, rūpējas par savu veselību un savas dzīves kvalitātes nodrošinājumu.

Jautājot par veselīgas dzīves paradumiem, aptaujā noskaidrots, ka 56% iedzīvotāju cenšas mazināt stresu, veicināt pozitīvo domāšanu, 54% – piekopj līdzīgus garīgā līdzsvara atjaunošanas vingrinājumus, 53% – regulāri sporto, 52% – regulāri veic profilaktiskās veselības pārbaudes, 50% – ēd veselīgi, 50% – nav kaitīgu paradumu, un tikai 7% no aptaujātajiem – nepiekopj neko no iepriekš minētā, un tomēr – tādēļ vien negribētos viņus pieskaitīt pie Latvijas iedzīvotāju pesimistiskās daļas.

Kādreiz  mēdza jokot: sak, pusi dzīves mēs katrs savu veselību bojājam, bet otro pusi – ārstējamies. Mūsdienās šie tempi kļuvuši daudz straujāki: izrādās, ka nemaz nevajag pusi mūža, lai veselību sabojātu, bet ārstējoties var arī laika nepietikt. Bez  tam – aizvien ilgāk uz mums, vecāko paaudzi, cer arī darba tirgus.