14. jūnijs ir sēru diena – Komunistu genocīda upuru piemiņas diena, kurā daudzi dosies uz represēto piemiņas pasākumiem, kas šajā dienā notiek daudzviet. Šajā dienā pie ēkām tiek izkārti karogi ar sēru lentēm. Tiem, kuri izdzīvojuši represiju šausmas, aizgājušo dienu sāpe nav aizmirsta, bet noglabāta sirdī tik dziļi, ka, satiekoties ar likteņbiedriem, mazāk runā vai pat izvairās no trimdas laika atmiņām, bet vairāk par kārtējo tikšanos, ir priecīgi, ja visi vēl aizvien satiekas šai saule, ka var priecāties par bērniem un mazbērniem…

Pārciesto un pārdzīvoto kompensēt nav iespējams, bet valstī noteiktā piemiņas diena, iespējams, dod vismaz kādu gandarījumu cietušajiem, bet tiem, kuri šīs šausmas nav piedzīvojuši, ir iespēja saglabāt savu senču piemiņu un gūt arī zināmu vēsturisku mācību, atgādinājumu par to, kas notiek, kas var notikt, ja valsts un tauta zaudē savu neatkarību…

Kāda mana radiniece, kurai pašlaik ir 95 gadi un kura pēc Otrā pasaules kara dzīvo emigrācijā, nesvin savu dzimšanas dienu, jo tā ir 14. jūnijā. 1941. gada represiju šausmas viņai gāja secen, un kara beigās viņa aizbrauca no Latvijas, tomēr palikušo liktenis nu jau ļoti cienījamus gadus sasniegušajai kundzei nekad nav bijis vienaldzīgs…

Taču laiks iet. Paaudzes mainās. Tiem, kuri kā bērni piedzīvoja represijas, pašlaik ir 60 un vairāk gadu… Un vasaras mēnešos aizvien ir tik daudz pasākumu un notikumu, ka pietrūkst sestdienu un svētdienu, lai tie nepārklātos. Un dzīve ir tik steidzīga, ka arī sēru dienā tiek plānoti dažādi svinīgi un arī jautri pasākumi, piemēram, skolu izlaidumi. Domāju, ka tam nav viennozīmīgs vērtējums. Domas droši vien dalīsies. Nāk jaunas paaudzes, kuras no represijām šķir aizvien lielāks laika attālums. Arī dabā nestaigātās takas pamazām aizaug. Protams, katram pret šiem notikumiem ir savas sajūtas, sava attieksme. Tomēr ceru, ka, neatkarīgi no personiskās pieredzes, piemiņas dienu 14. jūnijā mums arī turpmāk kalpos gan kā mēms atgādinājums un brīdinājums, gan kā klusumā aizvadīts piemiņas brīdis. Vismaz brīdis…