Pelēkām miglām pilnais rudenīgais laiks nemanot padara mūs rimtākus, mierīgākus, apcerīgākus… Un tad reizēm ienāk prātā kāda pārsteidzoša doma, atmiņā ataust kaut kad kaut kur dzirdētas citu atklātas, bet paša vēl neaprobētas patiesības… Prāta mieram ir savi likumi!
Tagad, rudenī, kad pagātnē paliek vasaras prieki, rudens rūpes un valdības sastādīšanas murgs, ir vieglāk nomierināt savus prātus – par sevi, savu vietu un lomu šajā dzīvē un pasaulē padomājot. Tieši tā, kā Veļu laikam piedien – pie gaiši iedegtas svecītes, dārza pēdējām mārtiņrozēm rūgteni smaržojot…
Tieši pašā sirds viducītī pēkšņi iekrīt doma par bitēm: kad bite iedzeļ,- tā mirst… Kā būtu, ja tāpat notiktu ar mums, cilvēkiem? Ja mums, ļaunu vārdu izteikušiem, par sodu tūdaļ būtu jāpamet šī pasaule?! Varbūt mazāk būtu strīdu ģimenēs, uz ielas, radu starpā? Visi ļaunie dusētu kapsētās, visi labie – priecīgi staigātu šīs pasaules ceļus, smaidītu cits citam, neniecinātu savu valsti, nelamātu valdību, neapskaustu turīgos un nenicinātu nabagus…
Ak, ne jau pēc šādas gandrīz neiespējamas pasakas mēs visi tiecamies! Mēs ikviens esam tikai cilvēki – ar saviem plusiņiem un savām "blusiņām", un Dievs ir nolēmis, ka mums jādzīvo gan ar labo, gan ne tik labo, ko katrs savā dzīvē paši ienesam. Mēs dzīvojam arī pēc ļauna vārda, kas pārsprucis pār lūpām un varbūt nāvīgi ievainojis ne pašu, bet to otru cilvēku…
No šāda skatupunkta reizēm padomājot par bitēm, iesākumam pilnīgi pietiktu ar prātu, spēju un māku paklusēt. Prāta miers, kam ļaujam ienākt mūsos, padara mierīgāku un laimīgāku arī pārējo pasauli. Ja mēs saņemamies un iemācāmies ar smagu vārdu neiedzīt zemē vājāko un neveiksmīgāko, tā vietā izvēloties kaut ko iedrošinošu – smaidu, rokasspiedienu, laba vēlējumu, ievārījuma burciņu, ķirbi no sava dārza, cimdu vai siltu zeķu pāri – Ziemsvētkos, kas, starp citu, vairs nav aiz kalniem!