Kopš tā laika, kad Pilsētas (1905. gada) parkā bija karuseļi (turklāt pastāvīgi) un citas izklaides, pagājuši ļoti daudzi gadi, tik daudzi, ka šobrīd pat grūti atcerēties precīzākas parka izskata detaļas, vien to, ka tur bija biļešu būdiņa, nožogojums un saldējums. No prāta izgaisis brīdis, kad tas viss tika aizvākts un kad šai vietā palika parks kā parks. Interesantāk palika, kad tur invalīdu dienas centrs rīkoja Līgo svētkus, kad piestāja kāds karuseļu buss vai citas atrakcijas. Un viss.

Jau daudzus gadus pašvaldībai ir vēlme padarīt parku tuvāku un vairāk izmantojamu tukumniekiem, taču naudas dēļ rokas allaž bijušas par īsām. Šī gada budžetā nauda parkam ir ieplānota un ir cerība, ka citas vajadzības neaizsteigsies priekšā un ka pagājušajā gadā veiktajai meliorācijai būs turpinājums – labiekārtošanas darbi ar celiņiem, apgaismojumu un rotaļlaukumu. Un tomēr. Lai kādu vietu izmantotu vai iedzīvinātu, tai jāiedveš dzīvība, jārada apstākļi, lai būtu vēlme uz to, šai gadījumā – parku – iet. Protams, ir viedokļi. Kādam joprojām sāp sirds par ledus halles dēļ zaudēto vienīgo brīvo laukumu centrā vai neapgūto Saules dārzu, kur ļaudis saredz vairāk iespēju, jo tas centram tuvāk. Tai pat laikā ir labi piemēri, kā jaunais iedzīvojas. Tā tas notika ar rotaļlaukumu Spartaka ielā, kas kļuva apdzīvots tik ātri, ka drīz vien vietu jau bija par maz. Tā noticis ar veloceliņiem, kas, lai arī daudz kritizēti, ir ieņēmuši savu vietu pilsētas sejā un ļaužu ikdienā. Vai tā būs ar parku?! Ar pagātnes atmiņām noteikti būs par maz – vajadzēs papildu darbu vilinājumus un attiecīgi darbu. Visdrīzāk, ja vienlaikus atdzīvosies idejas Pauzera pļavās, būs vieglāk atdzimt arī parkam. Kā jau, kad kādai lietai ir interesenta, nestandarta pievienotā vērtība. Ja parkā būs kas tāds, kā dēļ būs vērts uz turieni iet, jo tā novietojums nav gluži tik izdevīgs kā, piemēram, Cēsīs, kur lielie parki teju vai pilsētas sirdī salikti un ir rokas stiepiena attālumā no katra, kas centrā iebraucis. Tāds tagad laikmets – gribas visu tuvu, ātri un ar iespējami lielākiem pārsteigumiem…

Un, protams, noteikti jāpadomā, ko darīt, lai tiem, kas gatavi parka skaisto veckoku paēnu un citus zaļas dabas jaukumus baudīt kaut tūlīt, nebūtu par savu un bērnu drošību jābaidās un tāpēc staigājot pār plecu vien bažīgi jāskatās…