Par pavasari, protams! Par ko gan citu lai raksta, kad tas tikko sācies!
Tātad – Pavasara dzimšanas diena. Kāda tā ir? Pagaidām – vēl bez āra puķēm. Bez strazdiem un cīruļiem, bez zaļas zālītes sētmalēs. Pat bez saulītes. Un dzimšanas dienas tortes vietā – pelēki melnas, sala sacementētas aizejošās ziemas kupenas…Toties – pēdējās šajā sezonā!
Tieši šī doma pēkšņi iepatīkas tik ļoti, ka nolemju: viss, viss, viss! Šodien runājam tikai par "jaundzimušo" un visu, kas ar to saistīts! Par brīvlaiku, piemēram, ko skolas bērni uzņem ar prieku, bet vecāki – ar bažām, jo tas, kas dažam ir vilinājums un piedzīvojums, kādam citam ir viens vienīgs satraukums. Kļūstot atkal brīvi, daudzus vilina, piemēram, ūdeņi. Kāds cits savās mājās, kopā ar pieaugušajiem, pie aizdegtas svecītes rāmi un apcerīgi nekad, nekad nesēdējis, kādudien pēkšņi var piešķilt uguni pļavmalai, – lai kā apburts skatītos, cik fascinējoši dejo liesmas… Ak, ne jau par bojā ejošiem kukaiņiem vai apsvilušiem ezīšiem tāds pirmatnējā spēka apburtais cilvēciņš domā! Pavasaris pēkšņi atmodinājis tādas zemapziņas strāvas, dzīles un dziņas, ar ko ne katrs tiek galā. Daudzi – pat neapzinās, tāpēc arī paši sevi nesaprot. Un cik ir tādu vecāku, kas bērnam Uguns, Ūdens un citu dabas stihiju jēdzienus izskaidrojuši?
Pavasaris, ja jau mēs šodien par viņu un tikai par viņu, ir arī… sējas laiks!
Nu, labi, šodien vēl nesējam. Vēl zeme sasalusi, vēl ziemeļu vēji klejo, vēl Māras diena nav paslēpušos dzīvībiņu modinājusi… Un tomēr – mēs varam gatavoties šai Lielajai Pavasara Mistērijai, ko saucam par sēju. Jo ir taču sacīts: "Ko sēsi, to pļausi", un katrs mēs gribētu redzēt ziedošas puķu pļavas vasarā, briestošus dārzus – rudenī, baltu maizi – visu gadu, priecīgus cilvēkus sev apkārt, sakārtotu vidi un laimīgu tautu – mūžīgi mūžos. Taču…nekas nerodas no nekā! Viss sākas ar uzartu tīrumu, zemē kaisītu sēkliņu. Ar patiesu uzmanību un rūpēm par to, ko audzējam. Ar milzu darbu, vispirms jau sevī tās cerību sēkliņas sējot, labestības asniņus kopjot un lolojot. Ja gribam, lai reiz pienāk laiks, kad ar lepnumu sevi varēsim saukt par nobriedušu sabiedrību.