Nokūst sniegs. Saplaukst pumpuri. Saule silda aizvien vairāk…Tieši tā arī notiek! Ik gadus – aizvien un aizvien no jauna. Taču nezin kāpēc vēl neviens nav sūrojies, ka tas viņam būtu apnicis. Kāpēc? Manuprāt, tāpēc, ka paši esam šajā procesā iekšā! Ne tikai vērojam, bet izdzīvojam, izsmaržojam, izgaršojam…
Pavasara atmoda sākas ar skaņām: palāšu pilēšanu; gulbju spārnu švīkstiem; marta kaķu dziesmām; pirmajiem cīruļiem un – klau! – cik nu vairs atlicis līdz koku lapotņu šalkām un dzeguzēm?!
Nākamās mostas krāsas: vispirms – debesu zilgme kļūst dziļāka (vai augstāka); bērzu galotnes no neizteiksmīgi pelēkām pārtop vispirms brūnganās, tad – zaļganās, smaragdzaļās… Debesu saules zaķīši sakrīt krūmmalēs, un mēs tos nosaucam par vizbulītēm… Saule pēkšņi liek starot visām savām “mazajām māsām"- māllēpenēm, narcisēm, pienenēm, purenēm…
Ak, un kur tad vēl smaržas! Zāles asnu parādīšanos mēs agros pavasara rītos vispirms sajūtam ar ožu, un tikai tad ieraugām! Tāpat tas ir arī ar bērzu un papeļu plaukšanu. Kuram gan ne reizi mūžā nav bijis dzeltens degungals, ostot pienenes!? Un tālāk… sākas īstas smaržu orģijas! Katra narcise, katra tulpe, katra… sieviete smaržo savādāk!
Lūk, lūk! Tieši tāpēc jau mums neapnīk gadalaiku mija, ka sajūtamies tās līdzdalībnieki! Ka protam būt gan vērotāji, izdzīvojot pavasari skaņās, krāsās un smaržās, gan izjūtam vajadzību līdzdarboties dabas atmodas procesos: sakopjot tuvāko – un ne tikai tuvāko – apkārtni, arot, sējot, stādot, kopjot un lolojot…
Varbūt pamēģināsim tā – ne vien pavasarī, bet arī vasarā, rudenī, ziemā? Jo katram gadalaikam ir savs krāšņums un savi labumi. Pamēģināsim tā – ikviens un ik dienu! Jo katrs mēs esam tik skaisti, cik sevī atspoguļojam dabas skaistumu. Un tik gudri, cik gudri iekļaujamies tās procesos. Tik bagāti, cik paši sastrādājuši, redzējuši, izzinājuši un – visbeidzot – novērtējuši.