Aizvadītās sestdienas vakarā uzzinājām, ka Lielā talka bijusi visnotaļ sekmīga – talkojis katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs. Protams, šī ziņa iepriecina! Pirmajā brīdī. Pēc tam sāku domāt: un ko darīja pārējie deviņi?!
Pirmā, kas sakopšanas talkā nepiedalījās, varētu būt, piemēram, mana paziņa, kas katru gadu aprīlī skaļi deklarē: "Es nemēsloju, tāpēc man citu sū… nav jāvāc!" (Nezinu, kā viņai un līdzīgi domājošajiem izdodas nekad neiekāpt zālē atstātajā suņu strempulī; atpūsties mežā, kur bezmaz vai katrā lielākajā bedrē kāds izgāzis sadzīves atkritumus; nekad nesavainot pēdu, brienot piepilsētas ezerā, utt…) Nākamo skaitā droši vien ir tie, kam "tīrības un kārtības skaistums" ir absolūti svešs jēdziens. Šādiem biezādaiņiem ir vienalga, kas aiz viņiem paliek dabā, sabiedrībā, līdzcilvēku dzīvēs un sirdīs…
Taču situācija ir visnotaļ cerīga! Mēs taču saprotam, ka ārpus talkotāju statistikas palika gan visjaunākie mūsu valsts iedzīvotāji, kas vēl nemaz nestaigā, gan tie, kam gadu nasta vairs neļauj baudīt kopīgā darba prieku.
Un kur tad vēl mūsu zemes senākais pamats – zemnieki un citi laucinieki, kuri, nevienai organizācijai par to īpaši neziņojot, tīrīja savu māju, sētu, pagalmu: nojauca sabrukušu šķūnīti, aizvāca sarūsējušās tehnikas lūžņus, sabēra granti pavasarīgi izdangātajā piemājas celiņā, atjaunoja putnu būrīšus dārzā, salaboja soliņu piesaulītē pie mājas… Vai mazums sīkdarbu īstam saimniekam, kam lielie darbi ikdienā neļauj par muguru atliekt! Piedevām vēl – skaistais laiks, kad var aplaist apkārt vērīgu skatienu un pie darba pielikt arī sabraukušos, pēc pavasarīgas izkustēšanās (un arī izlustēšanās) alkstošos pilsētas radus un draugus!
Cerīgākā no visām ir ziņa, ka šogad sarucis vācamo atkritumu daudzums. Tas nozīmē, ka vēlme padarīt Latviju par tīrāko zemi nebūt nav utopija! Un tas, lūk, ir darbs ar savi, darbs katrai dienai, – līdz jau pieminētais tīrības un kārtības skaistums atkal kļūs par ieradumu, par katra – ne tikai desmitā! – latvieša filozofiju un dzīvesveidu.