Maijs ir visīstākais svētku mēnesis! Svētki Darbam, Neatkarībai, Mātēm un Ģimenēm… Taču mūsu ikdiena ir gluži tāda pati – arī katras dienas kauss pamazām piepildās ne tikai ar prieku un gandarījumu, – tajā gadās arī pa kādam darvas pilienam…
Pa skaisti sakopto Kurzemes ielas bruģīti pastaigājas kāds tukumnieks ar diviem smalkiem sunīšiem, kas savu ikrīta vajadzību "iestāda" turpat, koši sazaļojušajā zālienā… Par to, protams, varētu nerunāt, ja kaut reizi būtu redzēts, ka saimnieks satīra aiz saviem mīluļiem. Sētniece teic, ka aizrādīt neuzdrošinoties, jo, lūk, blakusmājas sētnieci kāda cita suņa īpašniece pēc aizrādījuma tā "aprējusi", ka sunim nemaz mute vaļā nebija jātaisa… Bet sakopta vide patīk visiem!
Strādnieki pabeigtajam veloceliņam vēl tikai krāso virsū baltās braucamrīka piktogrammas, bet "veloprieki" jau sākušies: jaunie braucēji – pa diviem, pa trim blakus – lai vieglāk sarunāties, lai labāk redzams, kādus trikus prot līdzbraucējs, joņo tā, ka riepas švīkst! Pie viena var pārbaudīt, cik ļoti sabīsies tā lēni čāpojošā tantiņa, kad viņai tā – gar pašu sānu, pēkšņi, no aizmugures… Bet satiksmes drošību uz ielām mēs protam pieprasīt!
Ak, viss nebūt nav tik slikti, netrūkst arī savstarpējās mijiedarbības pozitīvo piemēru! Lai atceramies kaut vai pagājušās nedēļas labdarības akciju, kurā mūsu novada ļaudis izrādījās tik dāsni, ka viena busiņa vietā vajadzēja trīs, lai aizvestu visu saziedoto. Un kur tad vēl Muzeju nakts, kad iepazinām ne vien muzejus un muzejniekus, bet…arī cits citu! Kandavnieki, piemēram, godināja savus labos kaimiņus, un arī mēs, aplaudējot ikvienam apsveiktajam, būtu varējuši nosaukt ne vienu vien lielisku, jauku cilvēku, kas mīt blakus dzīvoklī, blakus mājā un sētā. Un, ja tā labi padomā, ikviens taču zinām, kurās sabiedriskajās vietās nereti iegriežamies tieši tur strādājošo jauko cilvēku dēļ!