Nu jau gandrīz divus mēnešu nodzīvojuši 2010. gadā, svētdien – ar lielākām vai mazākām atrakcijām – sagaidījām arī ķīnisko Baltā Tīģera gadu. Pie viena, protams, nosvinot arī Valentīna dienu… Un tad nāks joprojām neviennozīmīgi vērtētais 8. marts, un tad – Lieldienas – kopīgas gan kristiešiem, gan dziļi neticīgajiem…

Tie, kas gatavi oponēt ikvienam un jebkurā jautājumā, noteikti iesauksies: “Nu, un tad?! Svētku nevar būt par daudz!" Ak, nu, protams! Un ne jau par to šoreiz runa, ne jau par publiskajiem – tautas, valsts, kolektīva, ģimenes – svētkiem, kurus taču neviens nedomā ne noliegt, ne noniecināt! Par abiem pretstatiem – svētkiem un ikdienu, kas tikai kopumā un savstarpējā mijiedarbībā veido to, ko saucam par dzīvi.
Tāpēc Svētā Valentīna dienā nopērku sarkanu rozi sev (“Vienīgajai mīļotajai", ar kuru kopā būts vienmēr – “priekos un bēdās, veselībā un slimībā, bagātībā un nabadzībā"), iededzu sarkanu sveci un tā mierīgi parunājos par to, kā gājis. Kas apgūts, redzēts, uzzināts un piedzīvots. Cik Mīlestības dots un saņemts. Cik un kā mani (Ikvienu no mums!) skar visi sociuma procesi – sākot ar zemestrīcēm, plūdiem un kariem tālās pasaules zemēs un ar Valsts Ieņēmumu dienesta datu bāzes “melno caurumu" beidzot. Par vidu, protams, vēl ir arī Valsts prezidenta pastulbā lielīšanās ar savu nemelošanu, Valsts kancelejas nepārvaramā vēlme kontrolēt privātas telefonsarunas, “Ceturtās atmodas" vēsmas no aizokeāna, un vēl, un vēl… Tas – prātam. Lai darbojas un neierūsē ne līdz vēlēšanām, ne pēc tām.
Kas sirdij un dvēselei? Pasaule visapkārt (Daudzi saka: “Ja nekā cita mums šobrīd nav, tad nu Dieviņš vismaz ziemu dāvina sniegotu, tāpēc – ne-aiz-mirstamu!"). Februāra saulīte. Pāris biļetes maciņā – uz tuvākajiem koncertiem un teātriem. Ak, jā! Un vēl – Tukuma Tūrisma un informācijas centra jaukā atklātnīte, kas patiesībā ir jauks un neparasts aicinājums uz Rožu svētkiem Tukumā… Tā tapusi kā apliecinājums: mēs varam skatīties vienā virzienā, domāt vienas domas, kopīgi darīt darbus, kas dzīvi labāku, skaistāku dara!