Sēnes samarinētas, ievārījumu burciņas – sarindotas plauktos. Dālijas izraktas un, dārzs "ieziemots"… Par rudeni jau ir rakstīts. Par politiku – arī… Rudens miglainajam laikam līdzīgās politiskās peripetijas, kad "katrs grib būt šefs", jau sāk nogurdināt mūsu visnotaļ pacietīgo tautu…
Par ko runāsim šoreiz? Par ko šodien jāiestājas mums visiem, lai rītdiena būtu labāka?
Mēģināsim, piemēram, par tiesībām uz mierīgu un nodrošinātu dzīvi. Divdesmit gadu garumā skatoties un klausoties, cik pretēji mūsu tautas pasakām viss notiek ikdienā, cilvēks jūtas apmulsis un sašutis: kā tad tā?! Kad beidzot Labais gūs uzvaru pār Ļauno?! Kad noziedznieki sēdēs cietumos, nevis grozīsies Saeimas gaiteņos, dalīdami savas "svētības" un dodami "visgudrus" padomus? Kad, savu valsti mīlot, ikviens varēs tepat, Latvijā, dzīvot, strādāt un skolot savus bērnus?! Kad ziņu, diskusiju un tamlīdzīgu raidījumu skatīšanās televīzijā hipertoniķiem nebūs bīstama veselībai, uzņēmējiem nebojās nervus un kultūras, mākslas un zinātnes darbiniekiem neliks bezspēcībā nolaist rokas?!
Pamēģinājām… Kaut kā… nesanāca, vai ne? "Lielo politiku", no mums vien vēlētāju balsis paņēmušas, tagad "augšas" taisa pa savam. Un, iespējams, ka var pienākt brīdis, kad "vainīgi" atkal būs vēlētāji. Sak, nekritiski ļāvušies politiskajai reklāmai. Savā "domāšanas vienkāršībā" ne par tām partijām nobalsojuši. Savā izvēlē bijuši pārlieku sadrumstaloti, utt.
Nezinot, ko vēl varētu ieteikt šajā Vinnija Pūka cienīgajā "šaurajā bezizejā", mēģināšu… domāt par sevi. Tā – vienkārši un egoistiski. Par sevi – kā svarīgāko, vērtīgāko! Palasīšu kādu labu grāmatu. Apciemošu tuviniekus. Piezvanīšu draugiem. Samīļošu mazbērnus. Paauklēšu mazmazdēliņu. Iziešu pastaigā – kamēr vēl saule spīd un kastaņi ripo… Un, kas zina, varbūt, ka tieši tāds – fizisko veselību un garīgo līdzsvaru saglabājis, pesimismam un negatīvismam neļāvies – latvietis šobrīd ir mūsu lielākā vērtība!