Atceros, kā reiz, padomju laikos, pilnā balsī smējos, kad televīzijas tiešraidē kāds vecs onkulītis dziļdomīgi teica: vecs domā par pagātni, gudrs – par tagadni, bet traks – par nākotni… Toreiz – laikos, kad visiem uz mēles, visos plakātos un vienīgās partijas plēnumu un kongresu kaismīgajās runās dominēja tikai un vienīgi nākotne, vecs onka atļāvās publiski paziņot, ka… tāds cilvēks uzskatāms par traku! Nekādi citādi taču toreiz nākotni nedēvēja, kā par Gaišo un Skaisto. Tā noteikti bija izcīnāma un/vai sasniedzama. Ar darbaļaužu, ar strādnieku un zemnieku rokām, ar pašaizliedzīgu darbu, protams…

Apjukušais raidījuma vadītājs tobrīd vairs neko nespēja glābt – tāda nu tā tiešraides specifika bija. Atlika vienīgi cerēt, ka čekai un cekai tas būs paslīdējis garām nepamanīts. Savukārt, es, no sirds izsmējusies (Tas jau cilvēkam raksturīgi – vispirms ļauties mirkļa emocijām, un tikai pēc tam sākt domāt…), jautāju sev: kāpēc viņš tā teica?! Un kāpēc mums ik uz soļa tiek iegalvots, ka par nākotni jācīnās? Tā taču vienmēr un nemanot atnāk pati: šī minūte jau nākamajā būs pagātne; šodiena vēl vakar skaitījās nākotne, bet rītdiena ir šodienas nākotne…

Piedodu sev, jo man ir attaisnojums: toreiz biju par jaunu, lai ko tamlīdzīgu izprastu. Taču gadi – te es vairāk domāju par Latvijas otrās brīvvalsts laiku – ir nākuši un gājuši, bet – cik daudzus no mums tie padarījuši gudrākus? Laikos, kad zēla un plauka naudas ”dabūšana”, krāpjoties, apzogot citam citu un sabiedrību, melojot un pat slepkavojot, par rītdienu maz tika domāts. Ģimenēs, kur tas viss notika, sabiedrībā, kura to visu redzēja, auga bērni, un nu – jau aug bērnubērni. Tie, kuri var atļauties ignorēt skolotājus, piekaut policistu, savus vecākus pasūtīt “trīs mājas tālāk”. Var nelasīt grāmatas, bet pabeigt skolu. Nemācēt strādāt, bet pieprasīt lielas algas. Nelūgt padomu, bet “kačāt pravas”…

Un tā nu mēs dzīvojam: tas mācīties un strādāt negribošais… atņem naudu (reizēm – arī dzīvību) tā tēva bērnam, kurš savulaik domāja tikai un vienīgi par personiskajiem bērniem un mazbērniem, kuru materiāli nodrošinātas nākotnes vārdā krāpās, meloja un zaga. Un patiesībā jau sabiedrībai un valstij no šādiem “lolojumiem” arī maz labuma: vienalga, kurās ārzemēs, vienalga, cik prestižu augstskolu beidzis, arī viņš visvairāk domā par savas ģimenes bagātību vairošanu. Kāda būs mūsu – tautas un valsts – nākotne, ja pat juristi jau veido krāpnieciskas shēmas; deputāti un ierēdņi ar nagiem un zobiem gatavi aizstāvēt savas tiesības paturēt slepenībā algas, piemaksas, prēmija par ik tā sekmīgo darbu? Un – jā, kur ir tās sekmes, ja valsts viņiem ir sava kabata? Par pārējo viņi maz ko grib zināt.

Uz cik gaišu un spožu nākotni ejam, ja vardarbība pret bērniem un sirmgalvjiem ir ikdienas parādība? Ja bērnu nami pilni ar dzīvu vecāku bērniem? Un – no kura prasīsim atbildību par to, kādi izaugs alkoholiķu un narkomānu bērni? Vai mēs par to domājam – kurš un kādā līmenī atbildēs par to?

Nevaru saprast: gudrāka vai dumjāka ar gadiem esmu kļuvusi, ka vairs nenāk smiekli par seno padomijas laiku anekdoti, kurā zaķītis no meža ļipato uz aptieku pēc plāksteriem. Uz lāča jautājumu, kur tos liks, zaķītis atzīstas, ka, par sevi baidoties, līmēs ciet dibenu: nāk lieli svētki, un tad – tā zvēri mežā zinājuši teikt – visos caurumos karogus spraudīšot…

Lai nu ko tolaik runāja zvēri mežā, bet man šoreiz smiekli nenāk: valsts simtgadei tuvojoties, neviļus kļūst redzams, cik mums to ”caurumu” daudz! Un – gandrīz visās dzīves jomās, skaties, kur gribi. No otras puses – varbūt tas ir pat labi, ka par darāmo domājam, ne vien par karogiem?