Cilvēks no dabas ir skaudīgs. Dikti viņam kremt, ja kaimiņam klājas labāk. Īpaši, ja pārākums naudā izmērāms. Ticiet vai ne, bet pētījums apgalvo – vairums no mums labāk izvēlēsies saņemt 500 eiro lielu mēnešalgu, ja kolēģa makā kritīs 450, nekā 600, ja citam tiks 650. Par ko gan

otram vairāk?

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško paziņojusi – ja valdība līdz budžeta pieņemšanai neradīs papildu finansējumu pedagogu algu paaugstināšanai, skolotāji ir gatavi protestiem no piketa līdz pat vispārējam streikam. (Pašlaik no prasītājiem 36 miljoniem eiro piešķirti tikai trīs.) Viena sabiedrības daļa (droši vien, turīgākā) ir skolotāju pusē: ”Tas ir pašsaprotami, ka tiem, kas audzina mūsu nākotni, jāsaņem vairāk!”, kamēr otra (iespējams, ne tik turīgā) ir bezgala sašutusi: ”Daudziem ir mazas algas. Kāpēc tikai skolotājiem jāpaaugstina? Par ko?”

Ko paši skolotāji? Pārguruši, no rīta ausmas līdz vakara rietam darbu vezumu velkot, izmisīgā cīņā ar skolēnu disciplīnu par viņu sekmēm, īsti novērtēti, protams, nejūtas. Tomēr diezin vai pilsētu skolotāji mainītos ar lauku kolēģiem, lai arī ikdiena klasē, kur skolēnu mazāk nekā roku pirkstu (bet ”nauda seko skolēnam!”), noteikti ir mierīgāka, slodze neliela (nereti – nepilna) un labojamo burtnīcu kalns – zemāks. Jo krietni plānāks ir pagastskolu pedagogu naudas maciņš! Visiem – kā pilsētas, tā lauku skolotājiem – vienādi paaugstinot algas, starpība nemazinātos. Tāpēc šī gada rudenī vairākās mācību iestādēs sākta jauna pedagogu finansēšanas pilotmodeļa pārbaude. Ja jaunā kārtība sevi attaisnotu, tās ieviešana praksē nākamajā mācību gadā prasītu ap 10 miljoniem eiro. Premjere Laimdota Straujuma ir lakoniska: ”Ja Izglītības un zinātnes ministrijai būs skaidrs redzējums, naudu atradīsim!” Pagaidām nozares ministre ar visu ekonomikas doktora zinātnisko grādu, mēģinot aprēķināt skolotāju algas, pie lielas saprašanas nav tikusi.

Neba skolotāji vienīgie cerējuši uz labākiem laikiem. Lai atceramies Lolitas Čigānes sagatavotos likuma grozījumus, kas paredzēja paaugstināt Ministru prezidenta un ministru atalgojumu, jo viņu pienākumi un atbildība neesot samērojama ar pašreizējo samaksu. Arī toreiz sabiedrības domas krasi dalījās: vieni (droši vien, turīgākie) bija ”par”, otri (domājams, ne tie turīgākie) skaļi sauca: ”Par ko?” Varam minēt, kurā pusē bija skolotāji.

Toties par sevi gan mums katram būtu skaidrs, par ko pienāktos vairāk, vai ne?