Ik pa laikam, cilvēkos apgrozoties, nākas dzirdēt rezignētas nopūtas: rudens drūmums, nomāktība, bezcerība, depresija… Krēsla un tumsa… Lietus un vēji…

Bet – tas taču notiek katru rudeni! Ik gadus ap šo laiku esam mainījuši savu dzīves ritmu: dārza darbus, kas pamazām vien sarukuši, aizstāj rosīšanās pa māju, rokdarbi, grāmatu lasīšana un – ko tur liegties – reizēm arī TV pults ”dresēšana”, daudzajos kanālos kaut cik skatāmus raidījumus meklējot. Vasaras brīvdabas pidrallā koncertus un smieklu ludziņas nomaina nopietnu teātru saturīgais repertuārs, emocionālas un ilgi neaizmirstamas tikšanās ar māksliniekiem koncertos, izstāžu zālēs. Tiesa gan, ne vienmēr tas ir tieši tik saturīgi, kā bijis cerēts, un arī dažā labā ļoti vajadzīgā un saturīgā lekcijā runātāja domu graudi rūpīgi jāsijā no šovmeņa stila pelavām… Taču ar visu to – mums ir dotas iespējas ik dienu vadīt saturīgi, kļūt aizvien gudrākiem, viedākiem, pilnveidojot sevi (Varbūt tieši tāpēc Daba steigu nomainījusi ar apcerīgumu?)

Varbūt, pirms gaužamies par rudens depresiju, padomāsim, „no kurienes tai kājas aug”? Tiesa, saules ir mazāk (reizēm – ilgi, ilgi nav nemaz…), netīkamu nokrišņu – vairāk, taču… diennaktī joprojām ir 24 stundas! Joprojām astoņas no tām pieder miegam, astoņas – darbam, bet atlikušās astoņas varam veltīt… sev! Labu daļu no šī laika aizņems fizioloģisko un sociālo vajadzību apmierināšana: lai dzīvotu, mums ir jāēd; arī dzīvošana kā tāda nenotiek izolēti no pasaules – tātad savu laiku veltīsim tuviniekiem, draugiem, paziņām un līdzcilvēkiem. Taču nereti gadās tā, ka cilvēks, būdams visnotaļ apmierināts ar savu materiālo dzīvi (ir labs darbs, skaists mājoklis, mīļi tuvinieki, pietiek laika un naudas arī izklaidēm…), tomēr jūtas… kaut kā tā – nepiepildīti. Ilgojas ”pēc kaut kā cēla, nezināma”, kā kādreiz rakstīja dzejnieki. Dvēselei gribas augt, pilnveidoties, kļūt labākai, skaistākai! Par brīžiem, kad tas – tīši, gribēti vai neviļus – noticis, kad izdevies pievērsties dvēselei un tās vajadzībām, mēs pārsteigti mēdzam sacīt: ”Man pazuda laika izjūta – tik skaisti tas bija!” Un – to var atkārtot! Iespējams, ka tas nebūs viegli – mums, kas paraduši rūpēties galvenokārt par miesu. Un tomēr – ir vērts doties cīņā… ar sevi!

Lai rudens mums ikvienam nāk ar šādām jaunām uzvarām!