Kroņaucē, agrāk tik slavenajā agrofirmā «Tērvete», notiek vērienīga govju fermas būvniecība. Viens otram līdzas tiek celti vairāki lieli korpusi. Šajā vietā kādreiz bija zirgu ganības, tepat līdzās saimniecības «Tērvete» bijušais lepnums un saimniecības zīmols – slavenā Tērvetes sporta zirgu manēža. Portālā www.zirgi.lv redzam, ka no 500, 600 zirgiem, ar ko kādreiz Tērvete lepojās, 2012. gadā palikuši vien kādi 50 vai 60… Agrofirmas tagadējie īpašnieki –Paškausku ģimene – izlēmuši, ka nozare nav ātru peļņu nesoša, un nolēmusi saglabāt vien slaveno Tērvetes zīmolu, kura dēļ tomēr daži zirgi saimniecībā jāatstāj… Bet šis stāsts jau nav par zirgiem vien. Mūsu Tumē, Lestenē, Vilksalās, Slampē būvētās lielfermas ar 300 vai 500 govīm, salīdzinot ar tērvetnieci, ir tīrais nieks… Itin labi apzinos, ka lauksaimniecībā lēts produkts būs tas, kas saražots lielā ražotnē, ka lielfermām ir jābūt. Bet cik lielām tām būt? Vai prāta darbs ir vienā vietā būvēt kūti 3000 govīm, kas, neapšaubāmi, rada īpašu slodzi videi. Un, kaut arī mēslu vai digestāta krātuves būs būvētas atbilstoši visstingrākajām prasībām, vienmēr pastāv iespēja, ka var notikt kāda neparedzēta kļūme, kuras rezultātā… jo lielāki apjomi – jo lielāks piesārņojums.

Un kur tad nu paliek Latvijas ilgtspējīgas attīstības plāni? Vienā vietā būs 3000 govis ar attiecīgo slodzi uz daba resursiem, bet citā vietā saimnieks ar 20, 30 vai 50 govīm un salīdzinoši nelielu dabas resursu izmantošanu varēs mierīgi bankrotēt. Vai tā būtu Latvijas lauku nākotnes attīstības vīzija?

Savulaik cienījamais Vitauts Paškausks, būdams a/s «Dobeles Dzirnavnieks» vadītājs un īpašnieks, mudināja mūs – žurnālistus – būt patriotiem, atbalstīt Latvijas ražotājus, lepoties ar tiem. Jāteic, ka to esam arī no visas sirds darījuši. Taču, kā zināms, V. Paškausks savu labības pārstrādi pārdeva ārvalstniekiem. Iespējams, arī milzīgais piena ražošanas komplekss kādreiz tiks pārdots kādam ārvalstniekam, bet tur saražoto piena iepakojumu rotās zīmols ar zirga attēlu…