Latvijā – kā viena no valsts prioritātēm – kārtējo reizi noteikta nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšana, taču darbos atkal laikam ”čiks” vien sanāks… Pagājušā gada decembrī tika atjaunoti uz laiku atceltie ”sociālo iemaksu griesti”, kas nosaka: brīdī, kad persona gada ietvaros nopelnījusi vismaz 464 000 eiro, tai vairs nav jāmaksā sociālais nodoklis. Pašreizējā valdība gan ”esot gribējusi” no šīm atlaidēm atteikties, tomēr palikusi pie bagātajiem labvēlīgās nodokļu politikas. Ne Saeimu, ne valdību nesatrauc fakts, ka šādi priviliģēto 4770 cilvēku dēļ valsts budžets nesaņem 33 miljonus eiro. Labklājības ministrs, aizbildinoties ar to, ka šis jautājums ”vēl nav pietiekami izdiskutēts”, to noņēmis no darba kārtības. Tagad tauta var minēt: ”diskutēs” līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vai tik ilgi, kamēr ”mazais vīriņš ar lielo hūti” būs apmierināts ar rezultātu. (Citas valstis gan nebaidās no savu zemju bagātniekiem pieprasīt samērīgus nodokļus!) Pie mums – ”viss, kā parasti”: valdošie neaiztiek bagātos, bet bagātie – sponsorē partijas un gādā ienesīgus amatus caurkritušiem politiķiem. Vai mēs to nesaprotam? Noticam solījumiem, klusējot akceptējam, balsojot par vienām un tām pašām partijām? Pēc tam – kārtējo reizi jūtamies apmuļķoti, kad mums saka: ”Paši vainīgi!”…

Mēs ik dienas redzam un izjūtam, kā ”plaisa” starp valdošajiem un tautu aizvien straujākos tempos pārvēršas par ”aizu”, jo… mēs vairs neticam! Ne mierinājuma vārdu patiesumam, ne solījumiem, ka darbi, kas sekos, būs atbilstoši tiem. Un – kas ir visbēdīgākais! – mēs pamazām sākam neticēt arī paši sev. Neticam, ka, varam panākt uzlabojumus vispirms jau ”mazajās lietās” – sakārtotu darba vidi; godprātīgus darba devējus; saprotošus un pretimnākošus ierēdņus, kas spēj ieraudzīt ne vien ”likuma burtu”, bet arī ”dzīvu cilvēku”, utt. Pilsoniska drosme un liela apņemšanās vajadzīga arī, lai kopīgiem spēkiem sakārtotu veselības un dabas  aizsardzības, izglītības un citas mūsu dzīves jomas. Pirmais, kas, manuprāt, jāpaveic – godīgi darot savu darbu un apzināti veidojot savu dzīvi, mums jāpanāk, lai tie, kas šo tautas ignorances ”grāvi” izrakuši,  to paši savām rociņām, ar savu gadīgu darbu un attieksmi pret valsti un tautu, to beidzot sāktu ”bērt ciet”. Cita ceļa nav!