Vēl pavisam nedaudz, un, pagaistot miglas vāliem, beigsies veļu laiks… Sāksies Advente – gaidīšanas laiks. Laiks, kad gaidām ziemas Saulgriežus, Kristus atnākšanu. Kad meklējam dabā, pasaulē un sevī tās pazīmes, tos cerību stariņus, kas ļauj mums noticēt: saule atgriezīsies un drūmajām dienām pienāks gals. Būs jauns pavasaris, un tas nāks ar jaunām un zaļām cerībām, jaunam ciklam iegriežot mūžīgi nemainīgo Dabas ratu. Cilvēki sirsnīgāk pasmaidīs cits citam, un pasaule kļūs gaišāka, labestīgāka, un mēs katrs, kas to patiesi vēlēsies, spēsim saskatīt eņģeli sevī un citos!
Taču… Jā, ko gan mēs zinām par eņģeļiem? Viņu mīļākie ziedi esot rozes, mīļākā krāsa – sārtā. Un rožu smarža viņiem patīk, un tīras cilvēku mītnes, un gaišas domas, un patiesi vārdi, un godīgi darbi.
Zinātāji teic, ka mums katram esot divi eņģeļi: Gaismas jeb Sargeņģelis – uz labā pleca, Tumsas eņģelis – uz kreisā. Tā nu reiz cilvēks iekārtots, ka nespēj vienmēr un visur būt labs, taisns, godīgs, ka šī pasaule ir pilna kārdinājumu, un mēs – tik sīki, tik vāji, reizēm – tik paštaisni… (Tie, kas šo tekstu uzreiz nenosauks par blēņām un pasakām, var mēģināt neuzkrītoši pagrozīties: sak, nez, kurš tad no abiem manējiem ir smagākais – Gaismas vai Tumsas eņģelis?)
Taču ne jau par to šis stāsts. Stāsts ir par to, ka abi eņģeļi viens otru… mīl! Patiesi un no visas sirds! Jo arī viņi viens bez otra nebūtu nekas, – tāpat kā diena bez nakts, ziema – bez vasaras, kā Mēness bez Saules. Vai mēs, cilvēki, to saprotam, respektējam, spējam pieņemt? Vai Gaismas mūsos ir tik daudz, ka spējam bez bailēm ielūkoties paši savā Tumsas daļā? Vai esam tik pietiekami gaiši, lai spētu paturēt prātā, ka Gaisma vienmēr atgriežas, – arī tad, ja šeit un šobrīd valda krēsla vai tumsa? Vai tad, ja ir skumji vai grūti, atceramies par savu eņģeli, parunājamies ar viņu, – tā vietā, lai vaimanātu un šķendētos? Vai, redzot saskumušu tuvinieku, kolēģi, kaimiņu, pretimnācēju, mēs mēģinām uzrunāt viņa Sargeņģeli? Vai bieži iedomājamies, ka katrs no mums savureiz varam būt Gaismas eņģelis kādam līdzcilvēkam?..
Par daudz jautājumu, vai ne? Bet… arī atbildēm taču laika gana! Līdz Ziemsvētkiem. Līdz jauniem Saulgriežiem. Visu mūžu. Mūžības garumā.