”Cilvēki mīļie, ko mēs darām?!” Apmēram tā – ar patiesām sirdssāpēm balsī – dzirdēju izsaucamies kādu sievieti. ”Tas, kā mēs – tauta, tagad paši nozākājam savu jaunievēlēto Prezidentu, ir vienkārši… neiedomājami,” viņa teica. Sociālajos tīklos daudzi izsaka nožēlu par to, ka viņš, lūk, neesot labākais, ko mēs, tauta, būtu gribējuši redzēt šajā amatā. Sākta kā joks, nu jau visai kategoriski nosodošā tonī tiek apcerēta komiskā situācija ar repliku par ūdens ”ieraušanu” tribīnē pirms pirmās uzrunas. Pat Madonas akcents, izrādās, pēkšņi ir ievērības cienīgs ”mīnuss”… Nevaram, nu, nevaram mēs iztikt bez liekām negatīvajām emocijām, bez sīkumu pacelšanas principiālos augstumos… Cepamies par niekiem, tajā pat laikā būtiskās lietas Saeimā, piemēram, «Saskaņas» atklātos draudus par sociālo nemieru organizēšanu atstājot bez ievērības. Acīmredzot, mums grūtības sagādā politisko, ekonomisko, sociālo un gluži personisko prioritāšu noteikšana. Neizdodas un neizdodas mums koncentrēties uz svarīgāko, neizdodas būt organizētiem, sakārtotiem un motivētiem. Un tad nu tie, kam tas izdevīgi, manipulē ar mūsu tautu, kā vien vēlas, kā ienāk prātā, kā pašiem izdevīgi…

Kā mēs varam gribēt, lai pasaule mūs ciena, ja necienām paši sevi?! Aprejam, nolejam ar dubļiem. Un – ne tikai Prezidentu: arī Saeimu, valdību, priekšniekus, kaimiņus, utt. Spļaujam mellu pa labi un pa kreisi! Un tad no mūsu negāciju upuriem gaidām labus darbības rezultātus, ceram, ka kāds cits sarūpēs valsts izaugsmi, labu un pārtikušu dzīvi sabiedrībai… Taču šai cilvēces Sapņu ēkai, kurā – par katru cenu, iespējami ātrāk un vieglāk – gribam iekļūt, nav lifta, kas mūs vienā rāvienā uzvestu pašā augšā – Laimes stāvā! Pašiem vien jārāpjas, jākāpj – ilgi, pacietīgi un grūti. Savus spēkus, laiku un pozitīvo, nevis negatīvo, ārdošo enerģiju nežēlojot. Vispirms jau – ne pasaules vējos lokoties un zelta teļu pielūdzot, bet latviešus kā čaklu, drosmīgu un lepnu tautu apzinoties.

Man ir kāds ierosinājums: ikreiz, sākot teikumu ar „Mēs, latvieši..”, turpinājumā uzskaitīsim vien katrs savas personiskās negatīvās īpašības: skopumu, skaudību, nenovīdību… Runāsim, tā sacīt, vispirms par sevi! Nevispārināsim, visu tautu ”aplaimojot” ar savām tik labi pazīstamajām negācijām. Mēs taču varam darīt pilnīgi pretējo – ar savu personību un visu, ko darām, censties šo pasauli padarīt labāku, līdzcilvēkus – laimīgākus, savu dvēseli – gaišāku un piepildītāku. Lai, šīszemes dzīvi dzīvojot, jūtam, ka protam, spējam (un mums sanāk!) pa īstam celt augšup mūsu Garu. Pozitīvi vērtējot savu tautu un līdzcilvēkus, nekavēsimies to paust skaļi – ikvienā piemērotā brīdī un vietā, pilnīgi jaunā kontekstā sakot: ”Mēs, latvieši…”!

Protams, tas skan nedaudz panaivi… Taču – vai neiespējami?