Pirms divām nedēļām sākušās, šosvētdien Riodežaneiro noslēgsies XXXI vasaras olimpiskās spēles. 10 500 sportistu vidū 33 tajās nes Latvijas piederības zīmi. Tie ir mūsu labākie no labākajiem, kas cīnās par punktiem, sekundēm, centimetriem un kilogramiem, sacenšoties ar citiem un sevi. Nezinu, kā jūtas sportisti pirms tik nozīmīga starta. Naktī vajadzētu labi izgulēties, bet vai vispār iespējams iemigt? No rīta vajadzētu sātīgi pabrokastot, bet vai gan var ko ieēst? Un tad ir klāt mirklis “mazu brīdi pirms”. Karstums, TV kameras un fotoobjektīvi, tūkstošiem vērojošu acu pāru, tumšajās nakts stundās tiešraidē televizoru ekrāniem “pielipušie” pašmāju dedzīgākie līdzjutēji… Bet diezin vai tas sportistiem tobrīd prātā. Visas domas, visas maņas, visi muskuļi ir nospriegoti vienam vienīgam mērķim – tam, pēc kura viņi tiekušies dienu no dienas, gadu pēc gada. Tikmēr ziņu aģentūra «Associated Press» jau 1. augustā publiskojusi olimpisko spēļu prognozi, kur laureātu vidū minēti arī mūsu atlētu vārdi, par Latvijas olimpiskajām cerībām nosaucot šķēpmetēju Zigismundu Sirmo, septiņcīņnieci Lauru Ikaunieci-Admidiņu un pludmales volejbola duetu Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu. Tāpat augsti rezultāti tiek gaidīti no BMX meistara Māra Štromberga. Tas ir gandrīz kā medaļu apsolījums. Protams, labu gribot un uz labu cerot.
Un tad sacensības ir galā. Sporta komentētāju teikumos nepielūdzama ienāk pagātnes forma un dažubrīd arī lejupkrītoša intonācija: “Vakar zvaigznes krita arī Latvijas sportā – viena no mūsu olimpiskajām cerībām pludmales volejbolisti A. Samoilovs un J. Šmēdiņš izstājās no olimpiskajām spēlēm” vai “Svarcēlājs Plēsnieks bija viens no medaļu pretendentiem”. Līdzās neapmierinātībai ar sevi ne saukta, ne aicināta droši vien klāt ir doma par tukšām rokām un neattaisnotām cerībām. “Piedodiet, diemžēl nesanāca,” Artūrs atvainojas tiem, kas par viņu turēja īkšķus. Pēc L. Ikaunieces-Admidiņas izcīnītās 4. vietas gan ieskanas kas priecīgāks: “Lepojamies un smaidām!” Un smaida arī Laura pati ar visu sāpošo pēdu.
Varbūt mazāku spriedzi izjutuši tie, uz kuriem nav gūlies smagais cerību slogs. Tā astoņpadsmitgadīgā svarcēlāja Rebeka Koha negaidīti izrādījusies ceturtā labākā starp savām konkurentēm. Taču nākamajās spēlēs panākumi noteikti tiks gaidīti un arī viņa būs mūsu olimpiskā cerība un medaļas pretendente.
Ai, centīsimies nedomāt par dārgmetāliem, priecāsimies par sasniegumiem un vēlēsim izdošanos tiem mūsējiem, kam olimpiskais starts vēl priekšā!