Nezināšana vai liekulība?

Lai arī mans kolēģis par koku ciršanas bezjēdzībām jau tikko sleju uzrakstīja, pēc tiem daudzajiem svaigajiem celmiem, ko otrdienas vakarpusē ieraudzīju Durbes parkā, nevarēju atturēties viņa iesākto turpināt. Varbūt tikai nedaudz citā, ja tā var teikt, griezumā. Bet par visu pēc kārtas.
Šomēnes Tukuma novada domes teritoriālās attīstības komitejas sēdē deputāti skatīja lēmumprojektu par meža apsaimniekošanu pagastos, ar kuru atļautu iedzīvotājiem pašiem cirst sausos, bojātos un vēja gāztos kokus pašvaldības mežos. Doma tāda – cilvēks atnāktu uz pagastu pārvaldi (Tukuma pilsēta dokumentā nebija minēta), rakstītu iesniegumu un viņam atvēlētu līdz 10 m³ šādu koku, par ko viņš samaksātu Ls 40, jo tik daudz izmaksājot šādu darbību administrēšana – vietas ierādīšana, kontrole un tā tālāk. Turklāt pēc visu viedokļu noskaidrošanas tapa skaidrs, ka tā būtu tāda kā sociālā palīdzība – lai nebūtu jāmaksā pabalsts, atvēlēs vietu ar kokiem. Patiešām – kāpēc dot zivis, ja var iedot makšķeri? Tomēr no visa tā nekas nesanāca, jo jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Piemēram, ko dome darīs, ja cilvēks "paķers līdzi" vēl kādus kokus vai, kas trakāk, ja uzgāzīs tos sev virsū? Līdz ar to pagastu ļaudīm vēl kādu laiku šādu iespēju – sagādāt pašiem sev malku – neredzēt, jo valsts tiešām izvirzījusi daudz prasību zāģēšanas drošībai, savukārt pārvaldes šādu uzraudzību nebija gatavas uzņemties. Nelīdzēja arī arguments, ka katrs pieaudzis cilvēks pats par sevi atbild…
Un te nu nonākam pie sākumā pieminētā Durbes parka, uz kura nemitīgās ciršanas fona visa šī runāšana izklausījās viena vienīga tukša liekulība. Un ne jau no pagasta pārvaldnieku puses, jo viņi tiešām varēja arī nezināt, ka Durbes parku tukumnieki gadiem pēc vecas tradīcijas zāģējuši bez jebkādām zāģēšanas atļaujām, drošības instrukcijām un četriem latiem par kubu. Ja tā tiktu maksāts, pilsēta tad noteikti būtu stāvus bagāta palikusi, jo parka kokus drīz varēs pavisam mierīgi saskaitīt, jo dažviet tas jau līdzinās kailcirtei. Tāpēc šoreiz jāsāk nevis ar pagasta ļaužu dīdīšanu, bet ar kārtības ieviešanu pilsētā. Un, ja pagastos iespēja pašiem gādāt malku tā būtu sociālā palīdzība, tāda tā lai būtu arī pilsētā, nevis īpašā palīdzība izredzētajiem…










