Kā katru gadu, pavasarī Tukuma novadā notiek iedzīvotāju sapulces. Secināt, kā tās norisinās, vēl pāragri, jo tās bijušas vien Jaunsātos un Pūrē. Tomēr jau pati pirmā sapulce Jaunsātos parādīja, ka zināmā mērā suņi var izrieties, bet karavāna iet tālāk. Lai piedod iedzīvotāji par šo salīdzinājumu, – tas piemeklēts vien sulīgāka apzīmējuma pēc. Bet noder arī pēc būtības, jo nereti pat gadiem šādā sapulcē pārrunājamo jautājumu loks nemainās. Tā tas, piemēram, ir ar slikto ūdens kvalitāti Jaunsātos. Var jau būt, ka katram ūdens garšo un smaržo citādi, tāpēc arī viedokļi dalās, bet strīdi par to nerimst. Pieļauju, ka vairuma iedzīvotāju novadā ne silts, ne auksts par to, kādu ūdeni dzer jaunsātnieki, taču – vai tiešām nevienam no atbildīgajiem nav ienācis prātā tam pielikt punktu? Uztaisīt analīzes un tikt skaidrībā, kur tā bēda. Otra problēma – ūdenssaimniecības projekts, kuru tā arī gadiem neizdodas pareizi uzrakstīt. Iespējams, pirmā bēda ar šo otro ir vistiešāk saistīta…
Lai arī Pūrē iedzīvotājiem daudz jautājumu nebija, paklusām tomēr pavīdēja satraukums par mazdārziņiem – pērn sarunas par to, vai lielākā Pūres uzņēmuma dēļ ļaudīm atņems mazdārziņus, bija visaktuālākās. Gads riņķī, un jāsatraucas atkal. Un tad nu nepaliek skaidrs, kam un kāpēc gribas savus ļaudis turēt tādā īsā pavadā un katru pavasari likt nodrebēt un domāt – vai ir vērts sēt, vai vērts kopt un stādīt?!… Un šajā situācijā pat valsti nevar nogānīt, jo tas pašu, vietējo deputātu lēmums…Bažas arī par komunālo uzņēmumu, kuru paši pūrenieki labi uzturējuši, bet ko tagad novads grasās pārveidot. Baidīja jau pirms gada, tagad vēl gadu sola analizēt? Nu kas tas ir?!…
Un kur nu šajās situācijās paliek novada attīstības programmas sauklis, ka mūsu novada lielākā bagātība ir cilvēks? Zinu, ka nekur jau tas cilvēks nepaliek un ka reiz visas problēmas tiek atrisinātas, tikai nereti tieši tā mazā vajadzība, kas tiek bezgalīgi muļļāta, arī tik ļoti bojā dzīvi…