Kad pērnziem, trīs mēnešus dzīvojot Šveicē, pirmoreiz mūžā internetā pasūtīju ērtas pavasara ”skrejamās kurpes” (Latvijā, lai gan cenas tādas pašas, par kvalitāti īstas pārliecības nebija…), mani visvairāk pārsteidza tas, ka jau nākamajā dienā trešdaļu datora ekrāna aizņēma reklāmas: kurpes un zābaki, kleitas un kostīmiņi, mētelīši un apmetnīši, blūzes un topiņi, somas un somiņas… Tuvinieki, kuri te no viesstrādniekiem jau kļuvuši gandrīz par vietējiem (tai skaitā, atbilstoši attiecīgā kantona prasībām labā līmenī apgūta franču valoda, labs darbs ar attiecīgu atalgojumu) par mani smējās: ko gan tu gaidīji, – preci taču pasūtīji?! Un tīmekļa uzturētāji to uzreiz pamanīja un steidz piedāvāt savu preci. Tā tas notiek visā pasaulē!
No tamlīdzīgām manipulācijām ar katru no mums sen vairs neesam brīvi arī pašu mājās, Latvijā. Pietiek internetā sākt meklēt, piemēram, jaunu virtuves galdiņu, un reklāmisti jau steigšus piedāvā dīvānu, atpūtas krēslu, paklāju un dizaina priekšmetu paraugus. Un kur tad nu vēl visi citi piedāvājumi: jau iepriekš tavā vietā izvēlēties, kāda satura informāciju gribēsi lasīt interneta portālos, kādas pārtikas preces iegādāsies lielveikalos. Pircēju loterijas noteikumu izskaidrojumos, piemēram, ātri vien lika saprast, ka uz laimestiem cerēt būtu naivi, tātad – vienkārši palīdzēsim Ieņēmumu dienestam.
Visbeidzot, kad nonāca līdz tam, ka kādā TV raidījumā ieteica šopavasar uz lodžijām, balkoniem un savos dārzos audzēt baltas puķes, sadusmojos ne pa jokam: kur tad paliek mana personiskā izvēle, mana brīvā griba?! Aiz spītības neļāvos, un šovasar uz manas lodžijas zied sarkanas un oranžas kamolbegonijas, spilgti violeta petūnija, koši rozā un gaiši violetas pelargonijas – tāds raibums man vēl nekad iepriekš nav bijis! Kāds to varbūt nosauks par gaumes trūkumu vai vienota stila neizkopšanu, taču tas ir MANS! Pašas gribēts ir katrs puķupodiņš un katra krāsu nianse tajā. Neviena nediktēta un uz svešiem ieteikumiem nebāzēta.
Atklājusi sevī šos protesta gara iedīgļus, nolēmu tā turpināt: latviešu valodā runāt skaidri un saprotami – bez visādiem valstsvīru publiskajās runās noklausītajiem šobrīd ”modernajiem” parazītvārdiņiem. Krāt savas tautas garamantas. Cienīt un pētīt senču tradīcijas. Izzināt savas valsts, novada un dzimtas vēsturi. Nekad taču nav par vēlu sākt aizpildīt robus zināšanās, vai ne? Lai neviens un nekad vairs nevar nevienu indivīdu ( kur nu vēl – visu tautu!) ”iebāzt mucā” un pat mēģināt ”barot pa spundi”.