Pēdējos gados aizvien vairāk nākas dzirdēt un lasīt par ilgtspējīgu saimniekošanu. Arī lauksaimniecībā. Un, kā izrādās, tad šajā jomā strādā ne tikai Latvijas pētnieki, bet nereti vienā kopprojektā piedalās vairāku valstu zinātnieki, jo, raugi, problēmas jau visiem ir vienādas: augsne, kur audzējam kultūraugus, aizvien vairāk noplicinās; minerālais mēslojums, ko dodam kultūraugam, nonāk jūrā… Negribu teikt, ka kolhozu laikā visur bija tās labākās zemkopības metodes un pieredze, bet katrā kolhozā bija lopu kūtis, kas ražoja kūtsmēslus, kurus laiku pa laikam tīrumi saņēma (tā bija arī Latvijas brīvvalsts laika saimniecībās), līdz ar to ne tikai augiem tika nodrošinātas barības vielas, bet tika ielabota augsne, tās struktūra, savairoti nepieciešamie mikroorganismi. Saimniecībās lopbarībai audzēja āboliņu, kas arī bija augsnes ielabotājs. Kad mainījās laiki, daudzi savā zemē monokultūrā sāka audzēt graudaugus, daudz par augsnes resursu uzlabošanu nedomājot. Kad šiem ”lielražotājiem” vaicāja par augu seku, organisko mēslojumu, visbiežākā atbilde bija, ka tagad strādāsim pa jaunam, strādāsim, kā Eiropā…  Pietiek taču, ja dodam minerālmēslus, pret slimībām un kaitēkļiem – lietojam agroķimikālijas.

Neesmu ne minerālmēslu, ne agroķimikāliju noliedzēja, tomēr ir jāsaprot: lai lauki un tīrumi ilglaicīgi saglabātu savu auglību, lai nepieļautu vai mazinātu slimību un kaitēkļu ietekmi, ir jāzina un jārēķinās ar bioloģiskajiem procesiem, kādi notiek augsnē. Un nu jau par to runā un domā arī citās Eiropas valstīs, atbilstoši tam pamazām tiek pielāgotas prasības tiešmaksājumu saņemšanai. Kādam dāņu zemniekam, lai viņš varētu intensīvi un ilgtspējīgi strādāt, ražot kvalitatīvu produkciju, augsnes atveseļošanai un ielabošanai bija nepieciešami piecpadsmit gadi. Pētnieki saka: lai pie mums to paveiktu, būtu nepieciešams mazāks laiks, jo neesam vēl paspējuši visu tik ļoti sabeigt un noplicināt.

Šajā kontekstā gan arī gribas pievērsties jautājumam par to, ka zemniekam augsne ir vērtība, kas auglīga kļuvusi daudzu gadu sūra darba rezultātā, bet nereti ierēdņiem, būvju plānotājiem tas ir tikai vienkāršs zemes gabals, uz kura var kaut ko uzbūvēt…

Līdzīgi tas ir arī ar augu aizsardzību. Zemēs, kur notiek intensīva augļkopība, augļu koki tiek migloti ar fungicīdiem un insekticīdiem sezonā daudz vairāk nekā pie mums. Nu jau citviet un arī pie mums sāk domāt par ziedaugu joslām, kurās varētu dzīvot derīgie kukaiņi, kas barojas ar dārza kaitēkļiem. Domāju, ka tas nebūt nenozīmē, ka nekad un nemaz nelietosim insekticīdus, fungicīdus, minerālmēslus. Tos vienkārši nāksies lietot daudz mazāk un prasmīgāk, dabas procesiem atbilstošāk, tādējādi pamazām tiks atjaunots dabiskais līdzsvars. Arī dzirdot par rekordražām, vērtēsim, vai tādējādi nezaudējam ilgtspējīgu un stabilu ražošanu. Tas gan iespējams vien tad, ja ir izpratne un daudz plašāka zināšanu bāze par dabas bioloģisko daudzveidību mežos, laukos, tīrumos, gan zemē, gan virszemē. Un ne jau tikai pētniekiem, mums visiem kopā vēl daudz jāmācās…