Jāatzīst, ka pieredzei un vecumam tomēr ir nozīme, jo daudzās, arī it kā ļoti kritiskās un sāpīgās situācijās jau gana labi spēju nelēkt uz ecēšām un pieņemt lietas, kādas nu tās kuru brīdi ir. Ja nespēju, pamainu redzes leņķi vai... dodos citā virzienā... Dažbrīd, atzīšos, vismaz uz kādu brīdi izslēdzos – cenšos un kaut kā ar gadiem arī izdodas par dziļi sāpīgām lietām... ja ne pilnībā nedomāt, tad vismaz uz brīdi kaut kur prāta un sirds maliņā paslēpt, – lai tik ļoti ļoti nesāp... Sāp jau, protams, tik un tā, tāpēc – droši vien tāpat kā daudzi citi – meklēju prātā kādu mierinājumu un pie katras izdevības – arī cenšos pielikt prātu un roku, lai kaut ko katrā konkrētā lietā grozītu uz labu. Kaut pa pilienam, bet darot visu, ko nu kurā brīdī un savā vietā varu... Tā tas ir ar karu Ukrainā, ar netaisnību, kas jāpiedzīvo ukraiņu sportistiem olimpiskajās spēlēs, ar vājprātīgo vardarbību Gazā un citās kara zonās...

Jā, kaut kā prāts neļauj nekur noglabāt un aizmirst arī sāpes par 5000 bērniem, kam mūsu demogrāfiski izmirstošajā zemē nav iespēju izaugt normālā ģimeniskā vidē... Neaizmirstas arī stāsts par beztiesiskajiem darbiniekiem, tai skaitā no Ukrainas, kas gluži kā lāpstas vai kā citi darbarīki tiek nopirkti Polijas (un arī jau droši vien citās) darbā iekārtošanas firmās un Latvijas uzņēmumos, tai skaitā tādā, kā, piemēram, Tukuma piens, tiek nodarbināti un arī izmitināti kā vergi, un ne jau nu par to algu, kādu tiešām viņiem būtu jāmaksā... 

Bet par to lakatiņu, kura dēļ mans vadzis šoreiz lūzis, ir kļuvis tā sauktais Latvijas kokrūpnieku skandāls jeb ministra Krauzes bezdievīgie meli un ņirgāšanās par visiem, kas šo redz, dzird, arī mēģina saprast un kaut mazliet iedziļinās... 

Vēl pirms kara nežēlīgi pārcirstie Latvijas meži bija manu sāpju jautājums numur 2 vai 1. Tad nu sākotnēji, redzot to masīvo izvarošanu, ko pie mums par smiekla naudu nopirktajos mežos ar saviem harvesteriem demonstrēja Zviedrijas kokrūpnieki, mierināju sevi ar to, ka mums taču vēl lielas teritorijas valsts pārraudzībā, ka ir zinātnieki, ir gadsimtos izkoptas mežu mīlošas mežkopju tradīcijas... Ir galu galā likums, kas saudzē īpašas dabas vērtības un paredz, ka nocirstās platībās mežs jāstāda vietā... (Turklāt jāatzīst, joprojām ticu, ka gan mežu kopēju, gan arī kokrūpnieku rindās ir atbildīgi un godīgi cilvēki, kas, kā noprotams, domā ne tikai par savu un savas ģimenes labklājību, bet arī par nozares un mūsu sabiedrības kopējās bagātības ilgtspēju.)

Profesijas spožums un posts, taču, tiešām iedziļinoties un izpētot lietas, pavērās tā-ā-da netīrība un kalpošana visvarošajam ātrās naudas zelta teļam, ka neviens, tieši neviens no maniem mierinājumiem vairs neder! Par cūcībām un, kā redzam pēdējā laikā, nelietībām, kas raksturo šo – nu kaut kā negribas pār kārti mest visus, bet tomēr, jāsaka – nozari Latvijā, varam pārliecināties visi. Lielie spēlētāji ir panākuši gan to, ka pat neprasām atbildību par bezjēdzīgi izķērnāto valsts naudu par mežu ceļiem uz nekurieni un uz kailcirtēm, kur cērtama meža, ticams, ka nebūs vēl gadus 50... (Izpētījām, šis rūpals – ceļu būvniecība – a/s sabiedrībai bija ļoti noderīgs, jo darbošanos varēja norakstīt izdevumos, lai nav jāmaksā dividendes valstij, bet vairāk naudas var paturēt turpat, uzņēmumā, tai skaitā palielinot valdei un padomei algas visai kosmiskā līmenī.) 

Kā tīru patiesību nu jau gadiem pieņemam arī pekstiņus par mizgraužiem, kuru dēļ nu noteikti ir jānocērt skaistās, kuplās egles, tai skaitā Durbes parkā. Daži no ”mizgraužu ķērājiem”, arī ”meža zinātniekiem” gan aizmirsuši, ka laikā, kad paši vēl nebija kailciršu entuziasti, sabiedrībai un tai skaitā mūsu laikraksta lappusēs skaidroja, ka tādās nelielās platībās veselīgiem kokiem mizgrauzis nekaitē, ka egle pat ar nolauztu galotni sveķosies un viegli tiks ar visvisādiem kaitēkļiem galā un ka lielo šī kukaiņa izplatību veicinājusi tieši nepārdomātā mežu nokopšanas politika...

Un tad vēl stāsti par to, kā priedēm, kam piekrastes kāpās zāģis sapņos rēgojas – ik pāris gadu Saeimā vai Ministru kabinetā parādās ”iniciatīvas”, ka zāģēšanas apjomi jāaudzē! Nu, protams, ka uz aizvien jaunāku, tai skaitā līdz šim vismaz daļēji aizsargātu, tai skaitā piejūras kāpu teritoriju rēķina. 

Ak, jā, vēl jau bija mierinājums par stādīšanu vietā. Nav. Nestrādā. Vai, pareizāk, nozares lobiju dēļ šī norma jau faktiski ir bezjēdzīga, jo, atšķirībā no sākotnējiem nosacījumiem, kur atjaunots mežs skaitījās tad, kad kociņi sasnieguši cienījamu un izaugt spējīgu apmēru. Tagad? Tagad pietiek ar 14-17 centimetru garu vicu, lai tiktu pieķeksēt, – jā, ir! Mežs iestādīts vietā!...

Tā varētu turpināt vēl un vēl, tai skaitā, pieminot arī pa šiem gadiem radušos vietējos un arī starptautiskos godīgu dabas un mežu zinātnieku pētījumus, kas neļauj sevi mierināt un mānīt, cerot, ka mūsu mežiem klājas labi..

 Un tagad šis! Ziniet, man tiešām ir vienalga, ko tur prokurors, ko tur citi, kas ”zina un saprot”, izmeklēs un noskaidros. Par to, ka Krauze ir totāls melis un ka zemkopības ministrija ilgstoši, ja ne kopš neatkarības pirmajiem gadiem vienmēr ir bijis savējo un pietuvināto pasūtījuma galds,brīvo ganību un dažādu šmuguļu vieta, man šaubu nav!