Atzīmējām 20 gadus, kopš mūsu Latvija kļuvusi par pilntiesīgu Eiropas kopienas locekli. Un, lai arī šodien pat grūti nosaukt visas tās daudzās jomas, tos ievērojamos labumus, ko no kopības pa šiem gadiem esam guvuši, es vēl itin labi atceros, cik piesardzīgi un aizdomīgi, ar cik lielām šaubām mēs (un arī es) par iestāšanos Eiropas Savienība balsojām. Pēc 50 un vairāk gadiem ”brāļu saimē” vai, pareizāk, ”Lielā brāļa” kalpībā bija darījuši savu – nekādai īstai solidaritātei un kopīgās vērtības balstītai izaugsmei neticējām ne nenieka. Skaidrs, ka ”mums visu atņems”, ”mūs tikai izmantos”, ”par vergiem pataisīs”, ”paši neko lemt nevarēsim”… Atceros, ka, izsverot visus ”par” un ”pret”, par labu kopīgai Eiropai nosvēra faktiski tikai viens arguments – cerības, ka vecās demokrātijas rādīs piemēru un kā nekā, bet tomēr ierobežos vietējos oligarhus un politiskos kleptokrātus…
Lai nu ko arī kāds neteiktu, toreizējais lēmums izrādījies vairāk nekā pareizs. No šodienas kalniņa raugoties, pat, iespējams, izšķirīgs. Nu neesam mēs nekāda tur Zviedrija vai Somija, bez ES noteikumu izpildes arī NATO mūs neviens neuzņemtu!… Atklāti sakot, pat iedomāties negribu, kā būtu, ja būtu, ja tā arī būtu palikuši vieni paši savā lepni mazajā ”novadiņā” un blakus vienmēr izsalkušajam lācim…
Iespējams, nav īsti labi salīdzināt, bet kaut kādā mērā līdzīgas sajūtas, kā vērtējot 20 gadus senos notikums un sabiedrības vairuma noskaņojumu pirms balsojuma par iestāšanos ES, pārņem arī, skatoties, kā cīņu par savu mazo novadiņu atkal un atkal ar jaunu sparu gatava atsākt daļa kandavnieku. Pareizāk, līdzība ir tikai viena – šķiet, arī te argumentu ziņā kā galvenais ir padomju laika pieredze – sak, atceramies jau, kā notika, kad kolhozus apvienoja… Bet vai tiešām atmiņa ir tā ieklemmējusies? Vai tiešām pat tik mazos mērogos ir grūti paskatīties uz situāciju objektīvi? Vai arī lien ārā kaut kas no kurzemnieku savrupnieka dabas – sak, labāk pliks pa godam nekā šā tā apģērbies?!
Un jā, ja paskatās reāli un parēķina, nekas vairāk par to šā tā arī nesanāk, jo… lai cik tas arī nebūtu bēdīgi, iedzīvotāju skaits gan visā Latvijā, gan arī novadā, abās pilsētās un vairumā pagastu rūk! Bet cilvēkam valstī ir ne tikai visādos tur nacionāli politiskajos plānos ierakstīta garīgi ezoteriska vērtība – to pavisam konkrēti var arī naudā un attiecīgi arī šodienas un nākotnes iespējās izrēķināt. Nav cilvēku, nav darbinieku – labumu ražotāju un darbaspēka, kā arī ienākuma nodokļu maksātāju, bet otrs – nav jau arī tērētāju – preču un pakalpojumu pircēju (attiecīgi arī pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu maksātāju). Un grozies kā gribi – kā aste pakaļā, tā pakaļā… Un ja tam visam vēl pieskaita milzu pulku ķepā saņēmēju un nodokļu nemaksātāju… Diezgan labi var izrēķināt, kādi un kur mēs arī šajā ziņā bez Eiropas Savienības fondu naudām un visvisādām atbalsta programmām, bez iespējām lielam pilsoņu pulkam piepelnīties ārvalstīs būtu…
Bet Kandavas gadījumā, dzīvojot savā “mazajā novadiņā“, situācija tiešām būtu, maigi sakot, ļoti neiepriecinoša. Novadā kopumā šobrīd (dati uz 2024. gada 1. janvārī) ir 45 555 iedzīvotāju, iespējamā atkal atvienotajā Kandavas novadā tie būtu 7484 (Kandavas pilsētā – 3427). Nu, labi, teiksiet, Luksemburgā ar to iedzīvotāju nav daudz, bet dzīvo labi. Jā, tik tur tie ienākumi mazliet citi. Kandavas apvienībā, pat salīdzinot novada mērogos, ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, ir gauži pieticīgi – tie nesasniedz pat pirmo desmitnieku un novada vidējo rādītāju, kas ir 882 eiro. Salīdzinot ar Lapmežciema 1098 eiro, Engures – 1075, Smārdes – 940 un pat Tumes 928 eiro, Apvienības 836 eiro tomēr ir pieticīgi, vai ne? Un šo būtu jāņem vērā, arī vērtējot nereti Kandavā dzirdēto argumentu par sociālo netaisnību, jo netaisnība te ir, tas fakts. Tikai tieši tajā, ka Kandavai ir sava vēl nez kāda īpašā karaliste jeb Apvienība. Un arī šī netaisnība ir redzama skaitļos, jo, piemēram, visā pārējā novadā viens pārvaldes cilvēks (pagasta pārvaldnieks) tiek algots 3807 iedzīvotāju apkalpošanai, bet Kandavas Apvienības gadījumā šī situācija ir trīs reizes labāka, jo viena pārvaldnieka “valdījumā” ir tikai 1069 cilvēki…
Apskatot budžetu, paveiktos un vēl ieplānotos darbus, šī ienākumu un tēriņu atbilstības šķērīte mazāka nepaliek. Faktiski, ļoti ticams, ka ar pašu līdzekļiem vien tik arī varētu, kā savu virsvadību noalgot…
Bet varbūt tur arī tā vaina, ka kādam gribas ne otrajam vai piektajam, bet kaut panīkušā ciemā, tomēr pirmajam būt?!…