Kad kāds izteikti patētiski sāk šausmināties par situāciju Ukrainā un sašust par to, kā kaut kas tāds ”vispār iespējams šajā civilizētājā pasaulē”, manī dziļi, dziļi, bet iepīkstas skeptiska un, iespējams, arī nedaudz ciniska balstiņa. Kariņš un asinsizliešana pat par spīti visiem reliģiskajiem svētkiem vai miera baložu bariem Olimpiskajās arēnās kaut kur un kaut kā norisinās teju nepārtraukti. Tikai tie konflikti, atšķirībā no Ukrainas, mums šķiet tālāki, nesaprotamāki, cilvēki – svešāki un, ko tur liegties, nesvarīgāki…

Bet te gandrīz vai pašā degungalā Krievija pavisam švaki argumentētu, lai neteiktu – cinisku iemeslu dēļ iebrūk citā valstīt! Iebrūk, lai nezaudētu savu rūpīgi veidoto un rupji nopirkto ietekmi. Gandrīz vai tiešajā ēterā vērojot visus pretīgos paņēmienus, kā tas tiek īstenots (snaiperi, saorganizētie protestanti, bezzīmotņu karotāji u. tml.), kā arī redzot, cik bezzobaina ir pārējās pasaules šī brīža reakcija, pirmkārt, ukraiņus paliek patiesi žēl, otrkārt, un, iespējams, galvenokārt, pārņem pamatotas bažas par pašu likteni. Vai spēsim nepaļauties provokācijām? Varbūt mēs esam nākamie Putina plānā!? Galu galā pēc Vācijas kancleres Merkeles atziņas, ka viņam ”visi nav mājās” jeb, citējot, ”Putins ir citā realitātē”, tas pat skaudrākajam skeptiķim nešķiet nereāli… Un vai šādā situācijā starptautiskā sabiedrība un NATO tiešām mūs sargās?

Šaubu un jautājumu – daudz un, kā jau demokrātiskā valstī pienāktos, valdošos noskaņojumu un atbalsta vārdus vajadzētu paust oficiālajām amatpersonām. Bet te nu brīžam nobāl pat mana tā jau ciniskā puse… Te pat nerunāju par «Saskaņas centra» atturību balsojumā par atbalstu Ukrainai (Vai tad kādam vēl bija šaubas, no kurienes šamiem vējš un atbalsts pūš?), arī ne par Valsts prezidenta sākotnējo kuslumu. (Viņš gan joprojām atvaļinājumā.) Šoreiz mans pilnapjoma sašutums vērsts Saeimas spīkeres un uz Eiropas parlamentu cierējošās madāmas Solvitas Āboltiņas pusi, kura vispārējā apjukuma situācijā atļaujas risināt savas – varas – partijas sabiedrisko attiecību problēmas. Redz, viņasprāt, baidoties no ”Ukrainas scenārija”, Latvijas pensionāriem vajadzētu  atteikties no plānotajiem protestiem, tāpat arī uz šitā rēķina varētu norakstīt lēmumu ”neatvērt elektrības tirgu”… Kāpēc neiet tālāk un nenorakstīt visas esošās problēmas uz Ukrainas rēķina? Sak, sēdiet klusi un rāmi, citādi!…