Pirmdienas vakarā Jaunajā Rīgas teātrī tika pasniegta Normunda Naumaņa vārdā nosauktā Gada balva mākslas kritikā. Četru nominantu vidū bija arī tukumnieks, muzikologs Armands Znotiņš, taču žūrija šoreiz lēma par labu teātra kritiķei Edītei Tišheizerei.

”Kritizēt nozīmē stāstīt, kā būtu darījis viņš, ja vien prastu to darīt,” savulaik asprātīgi izteicies čehu rakstnieks Karels Čapeks. Te nu jāsaka, ka tas varētu tīri labi izdoties, ja kritiķis pats ir mākslinieks. Piemēram, latviski melanholiskais Emīls Dārziņš itin labprāt kritizējis citus. Tiesa, viņš bijis arī gana paškritisks, un tomēr kļuvis par upuri cita kritiķa mestam apvainojumam plaģiātismā. Dažs mūzikas vēsturnieks šo pārdzīvojumu pat saista ar komponista mīklaino nāvi.

Reiz arī es kādam skaņradim uzdevu banālo jautājumu, kurš viņa skaņdarbs pašam šķiet visvairāk izdevies. Viņš atteica apmēram tā: ”Tikpat labi varētu vaicāt, kurš bērns man vismīļākais. Nav taču tā, ka komponējot es domātu – šo dziesmu rakstīšu mazliet sliktāku, bet mesa būs gatavais šedevrs. Katru savu darbu radu kā labāko.” Līdzīgi droši vien atbildētu jebkurš, kas strādā no sirds. Lai arī kritiķu uzdevums ir spriest un vērtēt, izceļot pozitīvo un norādot uz trūkumiem, viņu spalvas vai mēles dzēlieni māksliniekam ir ļoti sāpīgi. Vai gan kāds spēj ielīst cita ādā un saprast, ko īsti otrs jutis un domājis? Tāpēc reizēm kritiķu komentāri autoriem par viņu garabērniem nes gluži negaidītas atklāsmes. Bet var jau sacīt pavisam skarbi – tam, kurš gatavs stāties publikas priekšā, jābūt gatavam arī saņemt belzienus.

Tēlotājmākslas darbos pēc to pabeigšanas cilvēka roka neiejaucas. Purvīša daudzkrāsaino sniegu, par laimi, neviens nav mēģinājis padarīt baltāku un Zaļkalna slavenā cūka savā astoņdesmitgadē iesoļos tikpat neskarti jaunavīga kā piedzimšanas brīdī. Nekā jauna kritiķiem te nav ko piebilst. Arī attieksme pret muzikālām vērtībām ir samērā saudzīga (pārlikumi, aranžējumi, cita stila meklējumi u.tml.), tāpēc vērtētāji vairāk pievēršas skaņdarbu interpretiem, komponistu paveikto otrreiz neskarot. Toties skatuves darbi gan piedzīvo brīnumainas pārvērtības, radot kritiķiem darba lauku pārveidotāju vērtējumam un salīdzināšanai ar senākiem un vēl senākiem iestudējumiem. Un tomēr – kritiķi nenosaka mākslas darba likteni! Galavārds pieder publikai. Tātad – mums, kam māksla arī radīta. Un katrs mēs balsojam vismaz ar ”patīk” vai ”nepatīk”. Taču visobjektīvākais kritiķis, nenoliedzami, ir Laiks. Tas nesaudzīgi atsijā graudus no pelavām.