Nezinu, kā jums, bet man šis mācību gads vai, pareizāk sakot, tā noslēgums šķietas pavisam dīvains – normāla mācīšanās skolās beidzās jau pirms nedēļām trim, ap 13. maiju, kad Ministru Kabineta noteiktajā kārtībā izskanēja pēdējais zvans. It kā jau tas bija paredzēts tiem, kas gatavojas eksāmeniem, bet… arī citiem skolēniem mācības parastajā kārtībā tā arī vairs ”neieslēdzās”, un atzīmes it visos mācību priekšmetos jau tika izliktas pagājušās nedēļas sākumā…

Lai vai kā, bet satraukumu par to, ka nav izdevies apgūt mācību vielu, ka palikuši būtiski robi paredzētajā programmā vai skolēnu zināšanās – par to nevienu sūkstāmies vai pat pārdomu līmenī runājam nedzird. Redz, un te ir dīvainība numur divi – ja reiz mēs (skolēni un, iespējams, arī vecāki un skolotāji) nobumbulējam vismaz mēnesi gada beigās un, pēc izglītības ministra teiktā, arī teju mēnesi mācību gada sākumā, tad kāpēc jārunā par skolas gada pagarināšanu? Pārliekās noslogotības vai ļoti veselīgās sportošanas dēļ?!

Jā, nemaz nebūtu slikti, ja sporta stundas būtu vismaz četras nedēļā (minimums), un tās stundu plānā būtu saliktas pa pāriem, lai lielāko daļu ”sportošanas” nenākas pavadīt ģērbtuvēs, dušās un pārskrējienos uz un no nodarbībām. Ja kā obligāta un arī realizējama it visiem skolas bērniem būtu arī peldētapmācība, ko tāpat kā slidošanu Tukumā atbalstītu arī pašvaldība. Nemaz nebūtu slikti, ja kustību prieks, kura tik ļoti pietrūkst vairumam mūsu bērnu, netiktu rupji nokauts tieši skolās. Bet… diemžēl joprojām ir skolas, kurās tiek liktas atzīmes par dažādiem normatīviem, kurās dažādas nepareizi veiktas ”presītes” un citi līdzīgi ”spēka” vingrojumi bojā skolēnu mugurkaulu. Redakcijā saņemtā informācija liecina, ka joprojām ir skolas, kurās sporta skolotājs/a atļaujas nepiedienīgi un rupji aizskarti nevarīgākus bērnus un kurās joprojām visaktīvākā rotaļa ir vienīgi ”draudzīgi atraktīvā” tautas bumba…

Bet ja nu man būtu ļauts ko vēlēties, es gribētu, lai arī 7., 8., 9. un tālākajās klasēs būtu dziedāšanas un kora stundas (bez tām mūsu kultūras fenomenam – Dziesmu svētiem – nākotnes nav) un lai tām nebūtu jākonkurē ar, manuprāt,  tikpat būtiskajām mākslas stundām. Un ja būtu ļauts arī pasapņot, tagad, vasarai sākoties, es vienkārši būtu laimīga, ja skolas, kā kādreiz bija un kā pērn solīja arī pie mums, rīkotu vismaz pa kādai vasaras nometnei. Vismaz tiem bērniem, kuri vēl nav sasnieguši 12 gadu vecumu un kuri, kā likums to paredz, nemaz nav atstājami bez uzraudzības mājās vieni… Jo citādi gan bērniem, gan vecākiem, kas nav īpaši maksātspējīgi vai ar vecmāmiņu atbalstu nodrošināti, skolēnu brīvlaiks izvēršas par smagu un reizēm pat ļoti bīstamu pārbaudījumu… Varbūt arī tāpēc Starptautisko bērnu aizsardzības dienu mēs atzīmējam pirmajā īstajā skolēnu brīvlaika dienā, 1. jūnijā?…