20. janvārī ir Barikāžu aizstāvju piemiņas diena. Atceramies tos 700 000 drosmīgos, kas 1991. gada janvārī pulcējās Vecrīgā uz barikādēm, lai aizsargātu stratēģiski svarīgus objektus no iespējamā padomju bruņoto spēku uzbrukuma. Sērojam par tiem, kas apšaudē pie Iekšlietu ministrijas zaudēja dzīvības.

Pēkšņi iešāvās prātā – kā ar karogiem šai dienā? Vai tie jāizkar? Un kādā noformējumā – svētku vai sēru? Ielūkojos mūsu pašu veidotajā «Tukuma Neatkarīgo Ziņu» mēnešu kalendārā – nav nekādas norādes. Tad jau nē. Izšķirstīju visu kalendāru un gadā saskaitīju 12 karogotas dienas, piecas no tām sērojošas. Noteikti ir cilvēki, kuriem visas šīs dienas patiešām ir nozīmīgas un karoga izkāršana ne tikai pie valsts un pašvaldību, bet arī pie privātmājām ir viņu iekšējo sajūtu ārēja izpausme. Liela daļa iedzīvotāju ar viņiem vienkārši solidarizējas to notikumu atceres reizēs, kas pašu pagātnē pēdas nav atstājušas. Taču diezgan daudzi ir tikai likumpaklausīgi un nereti karogu izkar, pat nezinot, kāda svētku diena svinama vai sēru diena atzīmējama, vienīgi bailēs no soda naudas.

Bet ir vēl citi gadījumi. Manu draugu Mārītes un Ulda vārda dienās (25. marts un 4. jūlijs) ciemiņus sagaida pie ģimenes mājas plīvojošs karogs ar obligāto melno lentīti. Tad nu pārņem tāda mazliet dīvaina sajūta: no ārpuses sēras, iekšpusē – līksmība. Tomēr neesmu dzirdējusi viņus par to žēlojamies. Vecos un nevarīgos cilvēkus, kuru spēkiem valsts simbols kļuvis par smagu, gan. Tāpat kā tos, kuri dažādu apstākļu dēļ atrodas prombūtnē un karoga izkāršanā spiesti lūgt kaimiņu vai draugu palīdzību.

Juriste Solvita Olsena, kam par karoga neizkāršanu likumā noteiktajā dienā piemērota administratīvā atbildība, Satversmes tiesā iesniegusi sūdzību, uzskatot, ka apstrīdētās normas pārkāpj viņas tiesības uz vārda brīvību. Atzīšos, arī man tīkamāka liktos savu uzskatu nepiespiesta izpausme. Līdzīgi, kā tas ir ar Lāčplēša dienā namu logos iedegtajām svecītēm, kas tik ļoti sasilda sirdi, ka viss sakrājies rūgtums nolīst pār vaigiem, atstājot vietu vien mīļumam…