Negribētu būt to pārdevēju, veikalu vadītāju un īpašnieku vietā, kas ne tikai šodien, bet, ticams, vēl gana ilgu laiku tiks sunīti par to, ka ”vella” kaste jeb iepakojuma taromāts neņem pretī, depozīta sistēmu gaidot, sataupīto un pa malu malām salasīto taru. Neņem un neņems arī! Šis nu reiz ir gadījums, kad pat mēs žurnālisti, kas taču gadiem un ļoti rūpīgi esam sekojuši un sekojam līdzi visām nopietnajām sabiedrības problēmām, tai skaitā, protams, arī atkritumu apsaimniekošanai, jūtamies… tā kā apmuļķoti.

Jā, bijām pamanījuši strīdus par to, ka redz, nododot pudeles taromātā, mēs vis nevarēsim saņemt naudu – 10 centu par vienību, kā tas ir citviet pasaulē, bet gan taloniņu, ko var atprečot tikai tajā pašā veikalā (izņēmums veikalos, kur taromātu nav, tur pārdevēja izsniegs naudu). Šeit saņēmām, kā šķiet, loģisku skaidrojumu, – tā tiek nodrošināts vismaz kaut kāds atspaids tirgotājiem, kam taromāti jāievieš. Otra diskusija bija par to, ka ar tikai trīs veidu iepakojuma savākšanu tik plašā sistēmā ir stipri par maz. Bet arī par šo savulaik saņēmām atbildīgo un iesaistīto skaidrojumus, ka tas jau tikai sākumā un… uz laiku.

Jā, solīja, ka būs pārejas laiks. Tāds ir – līdz šā gada augustam, kad teorētiski visiem dažādu dzērienu ražotājiem un iepakotājiem visai produkcijai jābūt marķētai. Bet… Kā tad ar vienu no būtiskākajām problēmām, ko depozītu sistēma solījās risināt, tas ir, – atbrīvot dabu no milzīgā stikla un plastmasas taras atkritumu kalna?! Kā ziņojis Valsts vides dienests, pašreiz no dabā esošajiem atkritumiem 70% ir tieši stikla un plastmasas tara. Kā vēl pērnā gada oktobrī ziņoja ražotāji un iepakotāji, tobrīd Latvijā bija (un ticams, ka joprojām ir) 480 miljoni vienību iepakojuma, no kura 50% PET pudeles, 26% – stikla, 13% – skārdeņu. Nu tad, lūk, šis viss, vismaz domājams, lielākais vairums arī paliks Latvijas dabā! Jo nav dzirdēts, ka kāds vietējais aktīvists būtu gatavs iesaistīties pārstrādē – pārāk lieli ieguldījumi un, kā jau esam pieredzējuši gadījumā ar auto riepu pārstrādi, bez valsts atbalsta, gan nosakot stingrus noteikumus tirgotājiem un servisiem, gan sniedzot atbalstu pārstrādātājiem, būsim godīgi, īpaši rentabla šāda ražošana nemaz nav iespējama. Jo tā ir liela veiksme un tiešām retums (pat šobrīd tā uzreiz nevienu tādu nenosaukšu), kad itin nemaz neatbalstīta atkritumu pārstrāde tā uz sitienu varētu būt ražotājam izdevīga. Nu ja nu vienīgi… kāds izdomātu, kā, piemēram, no plastmasas, to otrreiz pārstrādājot, iegūt… kvalitatīvus naftas produktus, turklāt – vairāk par trim pilieniem no tonnas… Pagaidām, piedodiet par nihilismu, bet skaidri redzu, kas viss šis varētu būt izdevīgs nevis Latvijas dabai un cilvēkiem kā kopumam, bet kādam bariņam konkrētu ļaužu, kas šo sistēmu darbina, reklamē (Mums, vietējiem medijiem, piemēram, par sistēmas apdziedāšanas un ieviešanas skaidrošanu, protams, nemaksā neko. – Red.), iespējams, arī tiem, kas ražo un tirgo pakomātus. Bet savukārt pati lielākā nasta tā šobrīd ir, manuprāt, tirgotājiem. Tieši viņiem atkal būs jāuzklausa visu nezinošo, neapmierināto, arī nikno līdzcilvēku iebildumi un, ticu, ka arī lamas. Tieši veikalu darbiniekiem būs jādomā, kur un kā savā teritorijā novietot šķiroto atkritumu konteinerus, kur mest līdz veikalam atnesto, bet taromāta un/vai veikalnieka nepieņemto taru. Par tām nekārtībām, kas valdīs pašā veikalā un ap to, pat domāt negribas!.. Tāpēc – līdzjūtība veikalu īpašniekiem un darbiniekiem! Un vienlaikus arī aicinājums mums pārējiem – tiem, kas tiešām cerēja jau no 1. februāra pilnapjomā šo depozīta sistēmu arī izmantot: būsim iecietīgi, vismaz saziņā ar veikalniekiem; atceramies – viņi šobrīd ir, iespējams, lielākie cietēji. Protams, neskaitot Latvijas dabu, kurai jau uzveltos un vēl arī veļamos atkritumu kalnus tā īsti jau laikam šobrīd neviens i kustināt netaisās.