TV raidījumā «Bez tabu» pirms dažām dienām rādīja sižetu par to, kā savulaik jūrmalniece Anete Asare saņēmusi «Latvijas lepnuma» balvu par to, ka pati savā Jūrmalas īpašumā ierīkojusi patversmi ievainotiem putniem. Patversme jau darbojas vairākus gadus un līdz šim nekādu problēmu nebija. Arī ar kaimiņiem bijusi laba satikšana. Bet nu, pēc sižeta spriežot, pie putnu patversmes parādījušies kaimiņi – jaunienācēji. Un viņiem putni traucējot mieru ar trokšņošanu, smakām utt. Var padomāt, ka putni to vien dara, kā tikai kliedz un turklāt visi vienlaicīgi. Tad jau visas kaijas no Jūrmalas jāpadzen un arī ceļi jāslēdz, lai netraucētu automašīnu riepu švīkstoņa. Bet automašīnu troksnis kaut kā parasti nevienu netraucē, jo katrs taču grib ērtības, nevis mērot ceļu kājām…

Pasniedzot «Latvijas lepnuma» balvu Anetei, augstu tika novērtēta viņas līdzjūtība un spēja palīdzēt nelaimē nonākušiem putniem. Turklāt jāuzsver, ka viņas palīdzība nepieciešama tiem putniem, kas lielākoties nelaimē nonākuši cilvēka rīcības dēļ. Pasniedzot balvu, tika teikts, ka līdzjūtība ir jāmācās mums katram, ka tās aizvien pasaulē pietrūkst…

Bet nu ir klaji redzams, ka šie viedie vārdi nereti atlec kā pret sienu mesta zirņu sauja. Jūrmalas domes juristiņš sižetā tik vien šajā situācijā zināja, kā skaitīt likuma un noteikumu pantus un punktus, kas nepieļauj iespēju patversmei pastāvēt. Arī Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki liedzās dot atļauju turpmākai patversmes pastāvēšanai, kaut gan šī iestāde varētu būt viena no tām, kuras pienākums būtu gādāt par šādas patversmes pastāvēšanu. Tas ir arī pašvaldības pienākums. Vai tiešām valsts un pašvaldības institūcijas nevar to, ko var paveikt viena sieviete?

Anita Asare jau ir iegādājusies jaunu zemes īpašumu, lai patversmi pārceltu, bet pēc viņas aplēsēm, tam nepieciešams apmēram gads. Anetei dotais pārcelšanās termiņš ir acīmredzami nereāls – 1. jūnijs. Pretējā gadījumā putni tikšot iemidzināti. Manuprāt, tā ir klaja ņirgāšanās, katrā ziņā par cilvēka cienīgu attieksmi to visai grūti nosaukt. Jā, no tiesas – līdzjūtība un sapratne ir retas un dārgas rotas un vērtības, par kurām daudz tiek runāts, bet kuru aizvien mums tik ļoti pietrūkst.